pavisam naiva un dzīvei nesagatavota

šķiet, ka neesmu mainījusies, ka laiks nav nemaz tik daudz pagājis, bet... ja skatās uz radu (un ne tikai) bērniem, kurus esmu redzējusi vēl mātes vēderā, skumji jāatzīst, ka laikam kļūstu veca. vēl krunku nav, bet pasaule jau cita, citi cilvēki valda, cita paaudze ienāk darba tirgū, apritē. kaut kā vairs nejūtu to sajūtu, ka viss vēl priekšā un jebkas ir iespējams...