Es tepat vien esmu. Gatava runāt un klausīties tevī.

Esmu piesūkusies ar sauli.

Metu ārā vecās klades, jēdzīgākās atdodu Evijai.

I'm holding on your rope,
Got me ten feet off the ground
I'm hearin what you say but I just can't make a sound
You tell me that you need me
Then you go and cut me down, but wait
You tell me that you're sorry
Didn't think I'd turn around, and say...

It's too late to apologize, it's too late
I said it's too late to apologize, it's too late...

Tā, starp citu- piekusu.

Šodien vēstures ir krietni par daudz, bet būs vēl. Lai mierīga serde rīt būtu. Un būs viss kā nākas, par to šaubu nav, jo esmu izdarījusi maksimālo. Vēl jāpārlasa Latvijas vēsture, jāieliek svarīgos plauktiņos sev galvā svarīgi fakti un rīt aidā, rādam, ko varam. Vikipēdijā ir diezgan neobjektīvs spriedums par Kārļa Ulmaņa politiku, it kā rakstītājs būtu 100% pārliecināts, ka Kārlis tolaik rīkojies nepareizi.

Ko jūs varat pateikt par Abrenes jautājumu Molotova-Rībentropa pakta kontekstā?

Ja Kristīne beidzot pieceltu savu dibenu un paceltu telefona klausuli, kad es zvanu, būtu lieliski, jo tad vismaz atdzīvotos iespēja doties ar vēstures grāmatām uz to netālo karjeru, pa ceļam sameklējot kādu struteņu pāri. Vienkārši tas ir sadisms likt pašam sev šādā laikā sēdēt mājās. Radās doma rīt pēc eksāmena arī braukt un karsēties saulē, bet šī ideja jau vien palielina varbūtību, ka rīt laiks sabojāsies. Ak, es, optimiste! :)

Mūsu valstī viss ir pērkams. Viss. Sevišķi par to sanāk pārliecināties eksāmenu laikā. Tas, ko es dzirdu sev apkārt notiekam, mani burtiski gāž no kājām, mīļie cilvēki. Nāk smiekli, bet tai pašā laikā ir kauns par to, kas tas tā ir. Uhh!

Šīs dienas bija lieliskas no visiem leņķiem un rakursiem, nudien. Bet fotoaparāta atmiņā nav iegūlis itin nekas. Kāpēc tā?

Es šodien (patiesībā jau vakar) nopirku mugursomu. Tas ir liels notikums. Tā lūk!

Cilvēki sasparojas, viņos deg dzīvība, vēlme dzīvot, milzīga mīlestība pret dzīvi, neskatoties uz likstām. Un mēs varam daudz mācīties no viņiem, mācīties nesūkstīties, bet novērtēt to, kas mums ir dots.

Varbūt tu gribēji no manis to dzirdēt, tādēļ arī jautāji, taču man tas nav tas pats, kas pateikt: "Jā, man garšo zemenes". Kad jutīšu, tad arī pateikšu. Man nepatīk mētāties ar vārdiem, nereti vārdu dēļ sanāk baigās ziepes. Tāpēc gaidīšu īsto brīdi. Kad pienāks, pateikšu.

Vajadzēja iziet paskrituļot. Bet kurš tad mani atstumtu mājās?
Vjeh. Ņinado!

Time-out!

Paldies dievam, šitas te strādā. Bet nu jau vairs man nav, ko stāstīt. Eksāmenam gatavojos. Bišķīt!

Tagad es būšu sūklis, mačolka, švamme. Uzsūkšu visu gaišo, labo, pozitīvo, vieglo.

Picking up all the positive stuff.

Vajadzētu visu tvert vienkāršāk. Bet visam pa priekšu soļo kaut kādas nekam nevajadzīgas bailes. Ne jau no tā, ka pievilšu pati sevi.

Es jau neeju uz Essīti ķert džekus, bet dejot.
Well, ir cilvēki (bet tādu ir ļooooti maz), kam es noticētu pēc šitādas frāzes, bet šis nav tas gadījums.

Nu, un man tur derdzās. Man ļoti daudz ko nosaka publika, kas konkrētajā izklaides vietā atrodas. Citiem varbūt ne.

Nebūtu rīt jāiet pie ārsta, labprāt uz to lekciju un filmu aizietu. Bet nu, ehh, kak vsegda.