| 14.03 |
[17 Mar 2015|10:07am] |
gribu atpakaļ zinātnē un medicīnā - to es jūtu un saprotu par visiem 100%
jūtos, kā ilgi gulējusi, nu pamodusies. bet ne tā trauksmaini, apsēsti, ka domas nekonstruktīvi šaudās un šaudās, nesaproti kur skriet, kur lekt. nē, pa ilgiem laikiem beidzot sajūtu interesi, IN-TE-RE-SI par psihiatriju, fizioterapiju, gribu izzināt, uzzināt, izprast. sen neesmu jutusi neko tik izaicinošu, tik uzlādējošu un konstruktīvu.
šajā kontekstā meditācijā noķēru sajūtu - palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev. sākumā iztulkoju to kā atbildi uz jautājumu no sērijas : kas vainas ar mani, kā man būt utt. mans sākotnējais tulkojums ar prātu lika domāt, ka viss mans noietais ceļš - gan izglītībā, gan šādās tādās darba izvēlēs (kam piesaistīta radnieciska saite) ir bijis ceļš, kur caur palīdzību citiem galu galā dziedināmais esmu es pati. bet paguļot uz šīs domas, kaut kur bezapziņā jūtas, ka tas varbūt arī mans ejamais ceļš ir palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev. jo ne velti jautājums, kā būt tālāk, ko darīt.
tipa nevajag overanalyze - varu jau domāt, ka tā ir atklāsme par bijušo, darīto, savilkt sakarības. bet varbūt vienkārši - palīdzēt citiem, lai palīdzētu sev būt - būt laimīgai!
|
|