LOL , draudziņi!

The night is dark and full of horrors

Mon, 08 Jul 2013 19:16:36 GMT

Tātad par spēli.

Iesākumā īss pārstāsts no mana skatpunkta. Tad sekos kaut kāds spēles vērtējums.

1. Stay a while and listen
Mūsu komanda bija: Es - Roberts Lengdons, slavenis simbolikas profesors, kārtējas liktenīgas dēkas un sievietes meklējumos.
Piraņas jaunkundze - Silva Avotiņa
Spoku Mednieks Ekto - Kristaps Muzikants
Dēkaiņu dzimtas turinātāja Pērle Krofta - Sandra Ose
Profesore Elīze Kapeniece, kura izdzen spokus kopā ar Pērli - Elīza Akmene

Atradām nometni - bedri ar ugunskuru, kura bija izlikta ar svecītēm lukturīšos pa perimetru. Kamēr pētījām mums pamuļķa kalpa piešķirtās lietas, un apspriedām rīcības plānu, ieturot nelielas vakariņas, sākās nelāgas lietas.

Kaut kas tumsā ap nometni sāka čabēt, dodoties tajā virzienā (mežā katru krakšķi varēja labi dzirdēt), atklājās kaut kas nelāgs. Tumsā nometnei tuvojās spokaini tēli, bruņoti ar gariem durkļiem. Mums pie rokas bija tikai īss dunčelis, tāpēc ieturot distanci mēģinājām izdibināt, kas tie tādi ir. Mēģinot tos uzrunāt, tie tikai elsa un pūta un nāca virsū. Nojauzdami, ka cīņa varētu nebūt prātīgākais lēmums, atkāpāmies līdz ugunskuram, un noskaidrojās, ka svešie tuvāk par svecītēm pie mums nenāca.

Itin drīz sapratām (apkārtnē atrodot ik pa laikam izmētātas papīra liecības), ka te ir pilns ar nolādētām mirušo dvēselēm, kas šajā naktī cenšas mūs paraut līdzi), un ka Mežezeru ģimene pati ir itin aizdomīga. Kaut kādā momentā Ekto aizlavījās (kamēr novērsām uzmanību rēgiem) pētīt mežu, un ilgstoši neatgriezās. Bija aizdomas, ka ir pagalam.

Es jau plānoju nolikties nosnausties (jo neganti nāca miegs pēc negulētas iepriekšējās nakts). Bet tad pie nometnes parādījās baltā tērpies Malvīnes spoks, kuram uzmanīgi sekoju, kamēr divus mūsu biedrus savāca rēgi, kamēr tie bija izlīduši ārpus nometnes.

Malvīne mani aizveda līdz vietai zemē, uz kaut ko norādīja un pazuda. Atraku tur lādīti, kurā bija asiņains Malvīnes amulets, līgums, duncis un daži dārgakmeņi. Atnesos atpakaļ sajūsmā, atstājis tur dunci. Noskaidrojām tekstā par to, ka Mežezeru dzimta ir noslēgusi derību ar raganu, par to, ka apmaiņā pret 9 upuriem ik pa 33 gadiem, dzimtai tiek nodrošināta bagātība. Apturēt lāstu var kādam labdabīgi ziedojoties līguma noslēgšanas vietā.

Vārdu sakot beigās sanāca tā, ka pēc tam, kad biju noskatījies rituālu, kuru veica Mežezeri (pašas beigas gan), ieradāmies ar Ekto līguma slēgšanas vietā, kur Ekto nejauši sevi nogalināja mirklī, kad parādījās rēgs bijušais komandas biedrs Piraņas jaunkundze. Viņai gan nekas ļauns nebija prātā, kā tikai čukstēt austiņā pārmetošas frāzes, bet Ekto to nezināja un nodūra sevi.

Roberts un vēl pāris ļaudis priecīgi sagaidīja rītdienu.

2. The night is dark and full of horrors

Mazliet vairāk par pašu spēli. Kāpēc uzskatu, ka tā bija super veiksmīga. Fundamentālais iemesls ir tāds, ka spēle saglabāja konstantu atmosfēru visas tās garumā. Nakts, bailes, intriga, tumsa, lavīšanās, slēpšanās, bēgšana izmisīga. Kaifs atrokot zemē norakto - tas viss ģenerēja spēcīgas emocijas, un labi larpi, spēj ģenerēt neikdienišķas emocijas. Šim tas izdevās ar uzviju.

Te vēl pāris labās lietas:

1) Īss un gana intensīvs formāts

2) Tumsa, ugunskuri, jebkādas elektronikas aizliegšana (tu pat nezini, cik ir pulkstens) ir lieliska ideja. Visa spēle grozās tikai vienā mežā un vienīgie momenti, kad kaut ko redzi ir pie ugunskura, kurš vienlaikus rada pamatīgu eksponētības sajūtu.

3) Ļoti laba NPC briesmoņu komanda, kura mācēja balansēt starp reālu draudu sajūtas radīšanu, bet vienlaikus ne outright nogalināšanu, ļaujot piesardzīgākajiem laikus bēgt.

4) Labi, ka mums bija tikai 2 mazi ieroči uz abām komandām, un tie paši bija bezjēdzīgi (rēgiem neko nevar nodarīt). Tas radīja tādu ideālu balansu starp potenciālu cīnīties un vienlaikus apziņu, ka tas diezin vai strādās. Ja nebūtu ieroču vispār, šīs sajūtas nebūtu.

5) Sižets bija interesants, ne pārāk sarežģīts īsajam formātam, bet ļoti labi iederējās īsajā formātā. Tikai viens twists un viena atklāsme, kas pamazām parādās.

6) Blefs par komandām, kas konkurē arī bija ļoti laba doma. Ka jau meta līmenī spēle patiesībā ir par kaut ko citu.

7) Veiksmīgi bija tas, ka spēlei nevajadzēja nekā gatavoties, bija tikai tas nelielais video pieteikums. Vienkārši noteikumi, praktiski nekāda čakara. 2 HP un viss.

8) Smuki rekvizīti, kas izskatījās ticami. Asiņainais amulets un līgums ar asiņaino parafīna pikuci bija nice touch.

Vienīgais potenciālais trūkums varētu būt tas, ka nebija pārāk daudz brīvās gribas vai kaut kā atrisināšanas sajūtas. Taču arī tā mazliet notika, un pat pārāk neprasījās. Atmosfēra un mazliet jaunās informācijas ik pa mirklim bija gana daudz, lai neizjustu pārāk lielu šo lietu trūkumu.

Salīdzināt ar vairākdienu daudzvairākcilvēku spēlēm, droši vien ēnu medības būtu nekorekti, jo lielos larpus uzorganizēt ir daudz grūtāk un tur fuckupu poteniāls ir daudz augstāks, tāpēc tie būtu jāvērtē kā atsevišķa kategorija.

Attiecīgi no īsās formas larpiem (pāris stundas garajiem), šis noteikti ir labākais, kurā esmu bijis. Paldies Žanetei, Avenalam, Axelam, Madarai & pārējiem NPC.

Achievement unlocked

Fri, 07 Dec 2012 00:07:22 GMT

Šodien (tieši tagad jau pēc 12iem naktī, 7. decembrī) man ir priecīga diena, jo esmu noslēdzis un veiksmīgi paveicis kādu izaicinājumu, kuru metu sev pirms precīzi 70 dienām.

Acīmredzot 28. septembrī es kaut kādu iemeslu dēļ biju neapmierināts ar savu dzīvi, uzskatot, ka pārāk daudz laika tērēju neproduktīvi (lasi, pie datora internetā vai spēlējot spēles). Tad izlasījis Cracked rakstu, ka centīgam būt ir grūti un vajag 70 dienas, lai rastos pozitīvs pieradums (piemēram, skriet no rīta).

Attiecīgi nolēmu mest sev izaicinājumu 70 dienas no vietas dienā veikt 1 mājas darbu aktivitāti, 1 sportisku aktivitāti un 1 radošu aktivitāti. Ja kaut reizi izlaižu, jāsāk viss no jauna. Vienīgie apstākļi, kad var ko nedarīt, ir mājas darbu aktivitāte, esot prom no mājām uz vairākām dienām.

Izprintēju 3 lapas ar 70 lodziņiem, noteikumus, kas skaitās, lai būtu pilna aktivitāte, un aili "mēģinājums nr.___" ar domu, ka noteikti ar pirmo reizi nesanāks.

Bet izdevās. Pēc pirmajām divām nedēļām, bailes, ka viss līdz šim veiktais ies vējā, ja kaut reizi izlaidīšu, tik ļoti mobilizēja, ka ne vienu dienu neizlaidu, pat, ja dažas no tām robežojās uz haltūras, pārgurušam atgriežoties no kaut kāda pasākuma mājās ap trijiem naktī (atminos, ka esmu vienkārši rakstījis nesakarīgu apziņas plūsmas tekstu rindas, tikai lai aizpildītu radošo ķeksīti, jo galva nespēj koncentrēties uz kaut ko prātīgāku).

Es esmu skeptisks, ka man ir izveidojušies tiešām pozitīvi ieradumi, jo laiki darbībām un pašas darbības totāli variējas katru dienu (kā tam nav jābūt īsta ieraduma veidošanai). Bieži gāju gulēt vēlu (tikai gan tāpēc, ka noslinkoju savākties un izdarīt lietas ātrāk). Taču māja lielās līnijās ir uzturēta kārtīga jau 2 mēnešus, un esmu pabeidzis noteikumus vienai galda spēlei, un paturpinājis vairākus stāstus un RPG kampaņu materiālus.

Taču galvenais jautājums ir, kas notiks tagad, kad sasniegums ir paveikts. Vai bez ārējā motivatora - bailēm - pazaudēt līdzšinējo progresu, atgriezīšos uz mazāk stresaino, bet arī haotiski neproduktīvāko agrāko dzīvi, vai arī būs radies kāds lietderīgs ieradums? To varēšu novērot tālākajās dienās.

Idillisko vietu uzplaiksnījumi fantāzijā

Wed, 21 Nov 2012 00:48:01 GMT

Pēc nelielām pārdomām šādi es nolēmu definēt to savdabīgo sajūtu, kad prātā ne gluži deja vu stilā ieraugi ainiņu, kura kaut kādā veidā asociējas ar kaut ko idillisku. Atzīmēšu, ka te vārds „idillisks” lietots plašākajā nozīmē, un var attiekties ne obligāti klišejisko saulrietu tropiskā pludmalē vai gulšņāšanu vasaras puķu pļavā, vai omulīgu vakaru pie kamīna, kamēr aiz loga snieg. Drīzāk šie uzplaiksnījumi ir ainiņas, kuras izsauc no atmiņas kaut kādas nez kādēļ tīkamas emocijas, lai arī nav acumirklīgi klasiski idilliskas, kā iepriekš uzskaitītās.

Piemēram, man ir kaut kāda fantāzija par atrašanos Ņujorkas hoteļa istabiņā vakarā debesskrāpī, un telpai ir dzelteni aizskari un no lampas spīd dzeltena gaisma. Man šķiet, ka tas ir saistīts ar kādreiz bērnībā lasīto Artūra Heilija grāmatu „Hotelis”.

Cita neskaidrāka fantāzija saistās ar naksnīgu braucienu smagajā mašīnā, dodoties kaut kādā ceļojumā. Taču tur arī jābūt pilsētai. Iespējams tā ir tieši došanās mājās. Šo man ir grūti definēt, bet es nojaušu saistību ar kaut kādu pavisam agrā bērnībā redzētu vācu seriāla vai filmas beigām, kurā varoņi pēc izglābšanās šādi brauc mājās.
Ir viena ainiņa, kuru varu viegli uzburt tīri pēc paša vēlmes. Man pietiek naktī (tādā kā šī, kad esmu bezjēdzīgi aizsēdējies pie datora) izslēgt gaismu istabā, un pavērot, kā vienīgais aismas avots telpā ir laptopa zilā gaisma, kas atspīd no segas un spilveniem. Šī ainiņa liek domāt par n-tajām hakeru, kiberpanka vai vienkārši datoriķu filmām, kurās galvenie varoņi ir ar datoriem vairāk kā uz tu.

Taču šo ainiņu idillisku padara kas cits, nevis mana mīlestība pret tāda veida filmām (tādas nav, jo uzskatu tās parasti par diezgan muļķīgām). Nē, drīzāk gan gatavība atzīt, ka, lai arī konvencionālā dzīve un paša vainas apziņa uzstāj, ka naktī cilvēkiem jāizguļas, lai varētu labi funkcionēt no rīta darbā, skolā vai vēl kur citur, es esmu gatavs dažreiz veltīt n-tās stundas nakts dzīvei pie datora tumsā un labprāt to darītu vairāk, jo man tas vienkārši sagādā prieku. Galu galā es esmu sasodīts datortārps, un nereti mani nepamet sajūta, ka pasaule šaipus ekrānam ir manāmi bagātīgāka un interesantāka kā tā fiziskā.

Šīs noteikti nav vienīgais mirkļa uzplaiksnījumu idilliskās ainiņas, kas mēdz iešauties prātā un radīt specifiski nostaļģiski tīkamas sajūtas prātā. Bet pietiks par mani. Vai jums ir skaidrs, par ko runāju un vai sastopaties ar šādiem uzplaiksnījumiem?

Kaķīša dzirnavas

Fri, 12 Oct 2012 23:53:37 GMT

Biju depresīvi noskaņots šovakar, bet mani no šī stāvokļa izvilka laukā kaut kas pavisam savāds - ar Bembiju un Edgaru paskatījāmies studijas Dauka 1994. gada multeni "Kaķīša dzirnavas". Tā bija tāda kopumā savāda pieredze, kas man ir radījusi vēlmi nedaudz paprātot.

Sāksim ar to, ka multene ir diezgan artsy, kā jau to var sagaidīt no tās režisores Rozes Stiebras. Un ar artsy es domāju, narkomāniska as hell. Nedaudzie sižetiskie fragmenti ir bagātīgi atšķaidīti ar vizuāli aizraujošiem (lai arī daži epileptiķi varētu arī tos nepārdzīvot) transition efektiem, kuri iespējams kalpo par metaforām kaut kādiem mītiskiem vai arī tīri prozaiskiem konceptiem (piemēram, multenes vidū, notiek episka cīņa starp melno un balto māsu, kurā baltā triumfē gaismas liesmās. Man ir teorija, ka multenes autori te mēģināja pateikt "pienāca rīts"). Un tas ir forši.

Es nemīlu pārlieku avantgardu, jo tā tipiskākā pazīme ir garlaicīgums (piemēram, katras sevi cienošas mākslas izstādes komplektācijā ir jāiekļauj tipiskais 15 minūšu video, kurā ir atrasts un uzfilmēts absolūti nekas). Taču šāds te vizuālais ekspresionisms (vai arī kas tas tāds ir) man pietrūkst daudzviet pārāk formuliskajās un sižeta loģikas diktētajās mūsdienīgākajās multenēs (izņemot, protams, "Superjail").

Iespējams viena no lietām, par ko spēju jūsmot, ir apziņa, ka noteikti pats ko tādu nespētu radīt, jo esmu pārāk piezemēti, garlaicīgi strukturēts. Tāpēc mani intriģē, kā tieši komandas darbā top šāda te ar tik daudz interesantu vizuālo narkomāniju apdarināta multene (to galu galā ir veidojuši vairāki desmiti cilvēku). Vai režisore ar storybordiem ilustrē "šajā mirklī kaķītis ieiet pagrabā un aiz viņa viena otrai pa virsu aizveras 7 spokainas durvis", un pārējie dalībnieki aizrauti māj ar galvām?

I have no idea.

Vakara spriedelējumi

Tue, 02 Oct 2012 21:51:59 GMT

Pirms daudziem gadiem, kad man bija diezgan akūta gripas lēkme ar sasodīti augstu temperatūru, un es kaut kādā rakā pa drudža murgiem, pamanījos mēģināt skatīties „6to maņu”, un tieši uztrāpījos uz kaut kādām biedējošākajām filmas ainiņām ar spokiem un līķiem and stuff.

Laikam kā viegli traumatiskas epizodes rada dīvainu tiekšanos pēc to atkārtošanas, turpmāk saslimstot, es pieķeru sevi pie vēlmes skatīties vēl kādas šausmu filmas. Noteikti ne pretīgu gore festu vai torture porn, bet kaut ko atmosfērisku vai sižetiski intriģējošu. Galu galā tieši šo iemeslu dēļ šausmeņu žanrs liekas saistošs.

Bet pagājušonedēļ, kad arī kļuvu par upuri vispārējajai saaukstēšanās epidēmijai, pēkšņi nolēmu apgūt līdz šim garām palaisto Resident Evil filmu sēriju. Pārsteigts konstatēju, ka pirmā filma man patīk labāk, kā to atminējos pirms daudziem gadiem. Nākamās bija so so, bet tik un tā ciešamas, it sevišķi, ja sāc to visu uztvert kā seriālu.

Rezultātā prāta aptumsumā, vēlēdamies turpināt uzsākto Resident Evil epopeju, aizgāju uz kino paskatīties pēdējo filmu. Tā bija nenormāli slikta. Ja iepriekšējo kvalitāte zuda pamazām, bet ne tā fundamentāli, tad šī bija kritiens bezdibenī. Viņas sliktums man lika aizdomāties un radīt teoriju.

Man šķiet, ka vairums mūsdienu ar action un specefektiem bagātāko filmu veidotājiem patiesībā gribētu labprātāk taisīt mūzikas klipus. Tie ir tik pateicīgi savā formātā – nav pārāk gari, tu vari tos mierīgi pārsātināt ar vizuālo informāciju, un galvenais nav ne mazākās vajadzības pieturēties pie konsistenta naratīva un nav jāsatraucas par sižeta loģiku vai struktūru kā tādu.

Turpretī ar filmu ir tāds jājiens, jārada saistoši tēli, tiem jārīkojas konsistenti scenārijam, notikumiem jāattīstās vadoties pēc kaut kāda pamatojuma. Ir jāstāsta stāsts. Kurš gan to grib, kad tik daudz patīkamāk ir savirknēt slo-mo action ainas brīžam paredzami klišejiskas, brīžam absurdi neiederīgi neparedzamas un tīri fīlingam formātam var uzšaut dubstepu pa virsu?

Ah, nu labi, whinefests out. Rantot par to, ka Resident Evil V izrādījās sūds ir smieklīgi, kad kopumā esi vīlies gada „hitos” Avengers un Dark Knight Rises, un galvenais piedzīvojis tādu gada kino apmeklējuma traumu kā Prometejs.

Aicinām geimerus patestēt mūsu agrīno PvP torņu spēli

Fri, 17 Aug 2012 14:15:35 GMT

Tātad īsi un par ģēlu:

Jau kādu laiku neliela Next Level developeru komanda (starp viņiem ir arī mums pazīstamais Grims) taisa tādu eksperimentālu PvP torņu aizsardzības spēlīti.

Pagaidām spēles darba nosaukums ir "Batlis" un to var raksturot ar frāzi "7 Wonders galda spēle meets Tower Defence".

Visus, kurus interesē kaut kāda šāda lieta, aicinām mums palīdzēt spēli testēt, balansēt un taisīt. To var izdarīt piesakoties šajā Draugiem.lv domubiedru grupā.

Brīdinu spēle, vēl ir izstrādes stadijā un tur trūkumu netrūkst :D

Tusiņa atskats - Mārtiņa vecpuišu burziņš

Wed, 08 Aug 2012 10:47:24 GMT

Ir izlasāms TE, jo man tur ir ērtāk :D

Oh snap

Wed, 27 Jun 2012 22:19:43 GMT

Šis blogojiens top tikai tāpēc, ka esmu apsolījis pats sev un savam sarakstam, ka reizi dienā izdarīšu kaut ko ar radošu procesu related. Tā kā ir pārāk vēls un mans prāts pārāk iztukšots, lai domātu par kārtējo galda RPG sistēmas iterāciju, tā vietā uzmetīšu šo te ierakstu.

Hm, varbūt vispār to ir vērts apvienot ar problēmu, kas mani neapmierina manā RPG sistēmas variācijā.

Proti, jo ilgāk strādāju ar spēlēm un spēļu industrijā, jo vairāk novērtēju vienkāršā skaistumu. Less is more, the usual shit. Tāpēc man galīgi vairs nepatīk sistēmas, kurās, taisot tēlu, jāaizpilda n tās tabulu iedaļas ar spējām un skilliem. Gribas vienkāršāk un elegantāk. Vienīgais kā?

Attiecīgi premisa ir tāda, ka tēls tiek veidots pielasot dažādus traitus (piem., liels, vecs, resns, spēcīgs, izbijis bandīts, ar labām manierēm utt.).

Tas būtu diezgan fun, jo ļauj vairāk personalizēt varoni, nevis uztvert to kā optimizēti minmaxētu abstrakciju. Jo RPG, IMO, tomēr ir par to role play daļu, nevis tīrais wargame.

Bet problēmas rodas mirklī, kad jāpārtulko kaut kā primary stati (e.g. strength, agility, endurance utt.) par skilliem. Pat tīrās saskaitīšanas gadījumā (e.g. katrs +1 str bonuss dod +1 visiem str related skilliem), gribas skaitīt klāt visu loģiski piesaistīto, un tas rada čakaru.

Mby var kaut kā vēl vienkāršāk un elegantāk? Tikai kā? (atmetot alternatīvo variantu, nopirkt visiem spēlētājiem pa planšetdatoram, un spēlēt visu vienoti virtualizētā sistēmā, kas mby ir the way to go?)

Time of my life

Sun, 15 Apr 2012 19:38:52 GMT

Nosvinēju vakar savu dzimšanas dienu, kas vismaz man pašam sagādāju totālāko prieku. Es pat uzdrošinātos teikt, ka man tas bija labākais pasākums ilgstošā pēdējā laikā.

Bija saaicināta milzīgs cilvēku bars (ap 27). Beigās gan ieradās 20, bet tas arī labi.

Uz pasākuma programmas āra aktivitāšu daļu atnāca tikai Axels, Silva, DJ un Grims, attiecīgi nekāds futbols vai Team Fortress Live nesanāca. Bet tā vietā itin jautri padzenājām kādu pusotru stundu kvadrātus. Kas piedevām bija funny, DJ atcerējās, ka bērnībā bijusi kaut kāda "čira" kvadrātos, bet nezināja, kas tas ir.

Mēģinājām pēc tam webā meklēt un jautājumu saitos noskaidrot. Tad DJ uzzvanīja uzziņu dienestam, kuri solījās noskaidrot un atsūtīt. Un pēc kādas stundas atsūtīja arī info, ka čira ir tas pats stūris. Cik anti-klimatiski.

Uz otro pasākuma daļu sarādās arī atlikušie viesi un iesaistījās aktivitātēs, kuras bija divdaļīgas. Proti, bija organizētās atrakcijas, un bija expas pelnīšana, velkot no troļļcepures laukā mini-kvestus un to pildīšana. (piemēram, panākt, ka kāds nejauši uzsēžas uz kaut kā, pieliet kaut ko dzērienam, uzlīmēt zīmīti uz muguras utt.)

Vēl expu varēja pelnīt par dalību atrakcijās, kas izvērsās arī jautrāk, kā biju gaidījis. Izmetīšu tikai pāris, priecīgākos pasākuma high-lightus:

1. Laura ice-breaker spēlē "pasaki par sevi kaut ko unikālu" (kas neatbilst nevienam klātesošajam) piedāvā variantu - es šogad precos -, līdz atsaucas Mārtiņš - es arī!
2. Improvizācijas spēlē par ciemiņu uzņemšanu Bembija ar kečupaino muti piemīlīgi baisais vilkatis tiešām, šķiet, nobiedē Aivu un Beāti.
3. Tās pašas spēles nākamajā raundā satiekas Mārtiņa tēlotais gejs spartietis un pirāts striptīzdejotājs (Axels), kuri aizrautīgi metas lieliskā dejā.
4. Uzspēlējam Laimes spēli, kur sado-mazo mīlošā Esmeraldīne (Tija) izvēlas starp 3 nezināmajiem kandidātiem:
40 gadu jaunavu (Edgars)
gotkidu kapraci (Inx)
zemnieku, kurš meklē sievu, kura varētu vilkt viņa arklu (Grims)

Visi iesniedz atbildes caur google translate balss izrunātāju, un uzvar 40 gadīgā jaunava
5.Dzīvnieki tumsā meklē savus pārīšus, grūtāk pārus ir sameklēt tādai sugai kā "reperiem", bet nabaga bezpāru dzīvnieks Dinozaurs (Vitolds) paliek pēdējais.
6. Silvai par godu DJ kopā ar meitenēm performē striptīzu, skanot "Jump in my car".
7. Dance offa finālā sastopas sexy puiši Gunārs un es ar disko deju pret Grima un Vitolda kapoeiras meistariem, kuri arī triumfē.
8. Es atzīmēju tusiņa atgriešanos Teikā, jau atkal sašķaidot ar galvu meloni
9. Vakars noslēdzas ar mazliet miegainu dīvainās pornogrāfijas meklēšanu internetā kopistiski, un tad visi izklīst.

Troļļošanas sacensībās DJ riktīgi safārmo kvestus, un triumfē ar 185 punktiem. Tuvākie sekotāji un otrās vietas dalītāji ir Axels, Beāte un Grims ar 155 punktiem.

Izdzertais alkohola daudzums: pāris alus bundžas un divas vīna pudeles.
Stulbometra rādītājs: over 9000

Hell, yeah!

Vēlreiz paldies visiem par ierašanos, par labo noskaņojumu un piedalīšanos trakulībās. Tā bija vislabākā dāvana!

Tue, 30 Aug 2011 07:37:35 GMT

Uzrakstīju galda spēles "Race for the Galaxy" detalizētāku recenziju galdaspeles.org lapai.

Links caur manu jauno komunicēšanas platformu :D

Darbs web dizainerim

Thu, 09 Jun 2011 10:37:32 GMT

Vecais darbs SIA "Nerealitāte" meklē web dizaineri. Ja nu kādam ir interese, vai ir kāds paziņa, kuram tas varētu būt aktuāli, padodiet ziņu.

Mon, 30 May 2011 07:56:33 GMT

Kaut kāds tāds dīvaini izteikts atvieglojums pēc Latkona paiešanas. Acīmredzot. sēdēja uz sirds gatavojamā lekcija un bailes, ka uz to ieradīsies 3 cilvēki (ieskaitot mani), kā dažiem citiem tur gadījās.

Bet visa prezentācija pagāja veiksmīgāk kā gaidīts, tā kā esmu apmierināts.

Geimera ramblings par nostaļģiju

Wed, 25 May 2011 17:42:23 GMT

Vopšem uzinstalēju es veco FPS Build dzinēja šūteri "Blood". Tie, kas nezina, tā ir 1997. gada spēlīte, kura izcēlās ar īpaši maniakālu noformējumu un attieksmi. Galvenais varonis ir jucis, slepkavniecisks gunslingers - zombijs, kurš dodas galināt citus kultistus, dēmonus un zombijus. Kādreiz man "Blood" ļoti patika, gribējās paskatīties, vai tā vēl joprojām ir.

Sasodīts, tā spēle liekas vienkārši lieliska. Tagad spēlējot to uz augstākas grūtības pakāpes (proti, vidējās, kura jau ir diezgan sūra), bet ar peli, tā sagādā totālu baudījumu. Spēles ieroči ir pārdomāti sabalansēti un galvenais tos ir patīkami lietot (ne tā kā tajā populārajā draņķī "Redneck Rampage"). Ienaidnieki, lai arī nedaudzi, ir gana interesanti, lai tos varētu sist atkal un atkal.

Tā spēlējot, es aizdomājos, par to, ka mūsdienu šūteri kaut kādā mērā definē ultrawannabe reālistiskie Call of Duty vai Crysis, kuros kopumā nav tāda draiva, kā šajā vecajā "Blood". Tur geimplejs sastāv no aizstūra apšaudes, līdz nākamās skripta ainas trigerošanai, ar kopumā saturiski identiskiem ieročiem un ienaidniekiem. Turpretī vakar, es tiku iemests šaurā slēgtā telpā, kurā iepludināja ap desmit cirvjiem bruņotus zombijus. Lieki nedomājot, izrāvu uzticamās mēslu dakšas un metos mežonīgā riņķa dancī, līdz visi bija pievārēti, un pats tikai daļēji apcirsts.

Kaut kā dikti man pietrūkst tāda veco FPS fīlinga, kurā ieročiem bija lādiņi ar atsevišķu ceļošanas ātrumu, kas ļāva no tiem eleganti izvairīties un kur vidējā seno šūteru galvenā varoņa ātrums ir kā minimums 50km/h.

Tāpēc es ar lielu interesi un nepacietību gaidu "Duke Nukem Forever".

Vēl šodien uzspēlēju savu paštaisīto "Gentleman vs Gargoyles" spēlīti. Un arī tā man ļoti patika tīri no geimplejiskā procesa. Šo to tagad darītu savādāk, bet kopumā balanss un idejas ļoti apmierinošas. Tā paglaudījis sevi, nu varu atgriezties pie citām lietām.

On happiness

Sun, 15 May 2011 14:03:11 GMT

Vakar ap diviem nolēmu saņemties atkal palauzīt galvu ap vienu galda spēles koncepciju, un pēkšņi beidzot sapratu, no kurienes sākt prototipa aprēķinus, lai veidotu balansētus aizmetņus spēlei. Rezultātā 16 stundas no vietas, gandrīz vispār neizkustoties, nosēdēju pie datora exceļa tabulām. Sešos no rīta negribīgi iemigu, un šodien piemodies izjutu kaut ko interesantu:
nevis vainas apziņu par to, ka neesmu bijis muzeju naktī, bet gan pavadījis visu savu laiku piekalts datoram (neēdot), bet gan spēju prieku par to, ka ir kaut kas tāds, ar ko spēju tik ļoti aizrauties, lai veltītu tam tik intensīvi daudz laika no vietas.

Nav svarīgi, vai no tā vispār kaut kas sanāks, jo es pilnībā izbaudīju procesu. Un tā ir laime darīt to, kas tev patīk.

Tue, 05 Apr 2011 19:44:37 GMT

Self-medicating for the win.

Ir tik patīkami tie momenti, kad pamatīgi aizkritušu ausi, kura ne par ko nespēj atiet un sāk radīt izmisuma sajūtu, var dabūt vaļā izmantojot googles + aptiekas kombināciju.

I yield

Wed, 02 Mar 2011 20:37:44 GMT

Es tāpat jau esmu slikts un slinks tulks ar nelielu praksi. Bet, kad vecāki palūdz izlīdzēt dažu tekstu tulkošanā, un es sastopos ar teikumiem no sērijas:

"Tendence uzsvērt interjera elementu vienotību izpaužas vidusjoma vizuālā saīsinājumā, izbūvējot izliektu rietumu kora sienu kā organisku koptelpas sastāvdaļu un izvirzītajā, biezajā, profilētajā un lauztajā dzegā pirms bazilikālā paaugstinājuma. Savukārt sānjomu kapelas raksturu uzsver to nodalījumsms no centrālā joma ar masīviem pāru pilastru dekorētiem stabiem, kas uzsver katra arkādes posma nošķirtību."

man nolaižas rokas.

Epic FTW

Sun, 20 Feb 2011 02:01:44 GMT

Uff, tikko pabeidzām episkāko galda RPG kampaņu, kuru ir sanācis spēlēt. Kā arī garāko manā pieredzē: 8-10 sesijas, ja nemaldos. To izdevās regulāri spēlēt un efektīvi pabeigt, manuprāt, tāpēc, ka PC skaits bija relatīvi neliels (kodolu veidoja 3 cilvēki: Es, Erns un Laura un GM bija Kamazs, neregulārie spēlētājs bija Kikis, un pāris reizes piedalījās arī DJ), tāpēc sanāca viegli saorganizēties spēlēt gandrīz katru nedēļas nogali kopš rudens vidus.
Anyway, attiecīgi pienākās uzrakstīt klasisko point-of-view atskaiti par spēlē notikušo, kuru interesanti lasīt droši vien būs tikai tiem, kas tajā ir piedalījušies. Bet who gives a damn.

Premisa
Viss sākās ar to, ka bariņš piedzīvojumu meklētāju piekrita pievienoties ceļojumā gaisa kuģa izgudrotājam un vadītājam rūķim, kuru visi dēvēja par Rūķi:
Uz kuģa uzkāpa druknā izsitējmeiča Robina (Laura),
vēl viens rūķim līdzīgs subjekts Savickis (Erns),
raibos kankaros tērpies "fantasy žīds" Kuplais Krūms (Kikis),
teatrālais un ļoti acīgais robina huda atdarinātājs Nebulons Nova (DJ)
allaž deadly serious wannabe nindza Migla (Es).

Ceļojuma sākums un sīkstās meitenītes
Ar kuģi tika ceļots pret vēju pāri miglas okeānam. Pēc pāris nedēļu brauciena, tika sasniegtas divas ar bezdibeni atdalītas zemes, kas pacēlās virs necaurredzamajiem miglas vāliem. Kuģa vadītājs uz mirkli zaudēja kontroli, un sadauzīja to, un pats izvēlās laukā, iekrizdams kaut kur tālu lejā mīkstā purvājā. Tikmēr mēs pārējie lēnām avarējām, izmisīgi cenšoties kaut ko izdarīt lietas labā uz kuģa.
Kaut cik nobremzējuši kritienu, mēs nosēdāmies nezināmas pilsētas ielā naktī, un drīz vien kuģim sāka tuvoties dažādi aizdomīgi subjekti, kuri saukāja mūs par "dēmoniem". Viens šāds subjekts - maza meitenīte pēkšņi metās uzbrukumā un sāka mūs sist. Kuplais Krūms un Nova jau sapriecājās par iespēju ātri nožmiegt sīkaļu, bet tā izrādījās nepatīkami sīksta (manāmi sīkstāka par jebkuru kuģa komandas dalībnieku). Tikmēr no otras puses kuģi sāka aplenkt kaut kādi agresīvi dzērāji, un tad arī parādījās bruņoti sargi, un cīņa kļuva bezcerīga. Tikai Nova pamanījās izvairīties no visiem un aiznesties pa ielu uz priekšu, kur viņu sagaidīja milzīga blokāde ar karavīriem, un beidzot arī viņš atstiepās.

Atdzimšana Ērā un Industrijā
Taču atklājās, ka tā vietā, lai būtu jau miruši pavisam, atdzimām speciālā atdzimšanas vietā, jeb tādos kā reversajos kapos. Tur arī pamazām noskaidrojām, ka atrodamies uz vienas no divām zemēm: Ēras, kurai blakus ir Industrija, un ja mirsti vienā zemē, atdzimsti otrā. Vienīgais katra nāve tevi mazliet degradē, pazeminot kādu no pamatrādītājiem. Attiecīgi pārāk daudz nomirstot, var kļūt par degradantu, kā noskaidrojām. Vēl izrādās šajā pasaulē nav ģimeņu un radniecības koncepta kā tāda, un visi pārtiek tikai no dārzeņiem, jo miesa mirstot izkūp gaisā, lai parādītos otrā zemē.
Izrunājoties ar vietējiem, mums tika piedāvāts pildīt uzdevumus un "attīstīties", lai kompensētu degradēšanos. Kā arī noskaidrojām, ka vietējie priesteri ir sagūstījuši no debesīm nokritušu dēmonu, un plāno ar to kaut kādā maģiskā veidā izrēķināties. Sapratām, ka tas ir mūsu biedrs Rūķis, kuru vajadzētu glābt, lai ar to kopā varētu tikt salabot kuģi.

Nakts izlūkošana
Tā kā mums nebija naudas un ekipējuma, sākām pildīt kaut kādus uzdevumus ar mainīgiem panākumiem. Pamanījāmies izlaupīt kaut kādu savrupmāju (jo Miglai ļoti vajadzēja pārīti nažu), kā arī noskatījāmies rituālu, kurā vietējie priesteri iemeta mūsu ceļabiedru kaut kādā bedrē viņu tempļu kompleksa vidū. Miglas sekmīgais slēptais lingas metiens no pūļa nepalīdzēja apturēt rituālu.
Izvazājāmies pa nakti pa priesteru teritoriju, izvairoties no sargiem un noskaidrojām, ka bedrē var tikt iekšā, bet tā ved uz noslēpumainu dziļu nekurieni ar ūdeni apakšā.

Degrandati
Nejauši gadījās tā, ka mūs apcietināja vietējā sardze, jo neveikli izpļāpājāmies par mantu zagšanu, un mums atņēma visu sūri grūti sapelnīto ekipējumu un nosūtīja uz degradantu koloniju. Padzirdējām, ka tur esot vāji cilvēki, bet ar stipriem ieročiem, nolēmām, ka tā ir īstā vieta, kur tusēties un drīz kļūsim par turienes valdniekiem. Tā vietā dabūjām pa purnu un bijām spiesti izlūgties un atpirkties, lai mūs nenodauza pavisam.
Pēc tam vismaz izpildot eksāmenus un pārbaudes, pierādījām, ka neesam degradanti un tikām laukā. Nolēmām, ka degradantiem vēl atriebsimies.

Bedre un tārps
Tikām pie virves un atkal kaut kāda ekipējuma sūri un grūti strādājot vai zogot (piem., no kroga vai virtuves pa kādam nazim), un mēģinājām ar virvi pa nakti bedrē nolaist Savicki. Tajā mirklī Miglam izslīdēja no rokām virve (no 9 Spēka kauliņiem nuzkrita neviens), kurā viņš kā stiprākais turēja Savicki, un tas ievēlās noslēpumainajā bedrē ūdenī. Nācās lekt pakaļ.
Apakšzemē bija labirints un baiss milzu tārps tumsā, kurš aprija mūs visus, bet varēja ar grūtībām izgriezties laukā no tā vēdera (tas bija vairāk kā tāds milzu rāpojošs želantīna briesmonis), un atbrīvot vēderā esošo Rūķi. Noskaidrojās, ka tārpā neviens nemirst, bet paliek tajā mūžīgi, līdz sajūk prātā. Nolēmām, ka tārpam vēl atriebsimies.

Sveicam industrijā
Izbēguši no tārpa, klīdām pa labirintu tumsā, un nositām pāris žurkas. Tad atkal satikām žurkas, un pateicoties vienam kritiskam Miglas feilam, žurkas visus pārtiju nokoda (tobrīd tas sastāvēja no Savicka, Robinas, Miglas un Rūķa). Atdzimām Industrijā un tā izskatījās pēc daudz jaukākas vietas. Tā bija civilizētāka tehnoloģiski attīstītāka pasaule, kurā varēja pildīt vairāk uzdevumus un strādāt fabrikā.
Dzīvojoties par Industriju laika gaitā paveicām šādas lietas:
Uzzinājām, ka te valda Fabrikas īpašnieks Bogarts un viņš ir savācis mūsu gaisakuģi un mēģina to atremontēt savām vajadzībām (kā runāja, lai iekarotu Ēru).
Kļuvām nejauši par ienaidniekiem lielākajam Bogarta oponentam, strādnieku tiesību aizstāvim un bandītu vadonim Levladam, kad izpildījām kādu uzdevumu godprātīgi, nevis kā vajadzēja.
Mēģinājām strādāt fabrikā, kur testējām tvaika ložmetēju, un mūs nodeva un gandrīz noēda miljons žurku. Pēc tam bija vēl kādi industriālie negadījumi, un noskaidrojās, ka izrādās Levlads mūs mēģina novākt ar dažādiem arvien tiešākiem "nelaimes gadījumiem". Pametām fabriku, un nolēmām atriebties Levladam (kā arī Bogartam par kuģa nozagšanu).

Sūrais ceļš kāpās
Ilgi ņēmāmies pa Industriju, pūloties saprast, kā tikt pie kuģa ar mainīgu veiksmi. Ātri vien konstatējām, ka viss šajā pasaulē ir manāmi spēcīgāks par mums, kas komplektā ar faktu, ka bijām sociāli neadekvāti un nespējīgi (visiem, izņemot Kiki ļoti zemas sociālās spējas, piedevām mums bija tendence tāpat sarunāt muļķības) padarīja mūs bieži vien diezgan nevarīgus.
Tomēr lēnām laika gaitā sakrājām labāku ekipējumu, Savickis apguva ieroču izstrādi, Rūķis arī pagatavoja labāko nazi, kādu Migla bija redzējis, un pamanījāmies daudzas reizes, knapi, knapi izdzīvot. Noskaidrojām arī, ka ārpus pilsētas tālu žurkčūsku purvājos ir nokritusi kuģa dzenskrūve, un bez tās Bogarts nevar pabeigt salabot kuģi.
Diemžēl vienā pilnīgi bezjēdzīgā un neveiksmīgā iebrukuma mēģinājumā (pa apakšzemes eju) Bogarta fabrikā, gandrīz nomirām un pazaudējām kolēģi Rūķi. Tas attiecīgi fiziska spiediena iedarbībā atklāja, kur ir dzenskrūve, un Bogarts pabeidza kuģi, kamēr mēs bijām jau vairākas nedēļas klenderējuši apkārt pūloties saprast, ko vēl varētu iesākt šeit, neiegūstot vēl vairāk ienaidniekus, un kaut uz mirkli nepakļaujot sevi nāvējošām briesmām.

Nemieri
Bogarts sataisīja kuģi, un devās ieņemt Ēru, izmantojot gan uz kuģa uzstādītu smago bruņojumu balistu formā, gan napalma bumbas, bet galvenais kādu baisu ieroci "nāves staru", kuru izmantoja Bogarta labā roka un miesas sargs Detto Vasso vai kas tml., kurš bija tērpies smagā metāla skafandrā un patiesi spēja ar nāves staru iznīcināt ikvienu no daudzu simtu metru attāluma.
Tā Bogarts, izmantojot šos ieročus devās itin sekmīgi iekarot Ēru, lai nodibinātu jaunu sabiedrību, un ieņemot abu pušu kapsētas, nodegradētu visus savus ienaidniekus, līdz bezbalīdzībai, un iznīcinātu visus burvjus. Tikmēr Industrijā sākas civilais karš, un mēs sapratām, ka esam pilnīgi bezspēcīgi kaut ko pasākt tajā, un tagad pūlamies pārvietoties pa ielām tā, lai nenomirtu.
Tad mūs sagūstīja Levlads, kad kārtējo reizi iegriezāmies pie kāda bibliotekāra, kuru nosacīti terorizējām, itin draudzīgos nolūkos (vismaz, Miglasprāt). Pie Levlada atklājās, ka mums šajā pasaulē (ko praksē bijām pārbaudījuši) piemīt savdabīga spēja, atdzimt no letāla stāvokļa, ja pārējie komandas biedri ir dzīvi un atrodas 20 vai cik tur soļu attālumā. Pretējā gadījumā mirst arī visi pārējie.
Levladam izklāstījām visu patiesību, un viņš sapratis, ka esam Bogarta ienaidnieki vēlējās kaut kā mūs iedabūt gaisa kuģī, kurš ir neaizsniedzams drauds itin visiem, kuri oponē Bogartam. Diemžēl Levlada plāni bija pārāk nereālistiski. Taču tika attīstīti cita kara plāni, un sakūdītas žurkčūskas iebrukt pilsētā, izmantojot kādu atrastu senu artifaktu, kas ļāva vienai žurkčūskai kļūt par mežonīgu karamašīnu ar rokas galā piestiprinātu tvaika motorzāģi.

Karš
Norisinās milzu kaujas starp daudziem tūkstošiem žurkčūsku un pēc tam dumpinieku, kuri mēģināja atgūt kontroli pār kapsētu, taču izskatījās, ka visi tiks sakauti. Tāpēc tikmēr mēs ar pārsimt cilvēku triecienvienību atkal pa apakšzemi mēģinājām iebrukt fabrikas teritorijā. Izskatījās, ka plāns ir lemts neveiksmei, bet tad veiksmīgs metiens atklāja slepeno eju, kura mūs un pārdesmit dumpiniekus aizveda līdz Bogarta villai.

Episkais nobeigums
Ja spēle pēdējās pāris sesijās bija kļuvusi nomācoša un mazliet depresīva, jo nezinājām, ko iesākt un neticējām, ka spēsim ko ietekmēt smacējošā pasaules pārspēka priekšā, tad kampaņas episkais nobeigums to kompensēja ar uzviju, un galvenais viss notika bez Deus ex Machina izgājieniem, godīgi vēl joprojām cīnoties pret bezcerīgu pārspēku.

Tātad spēles beigās vislabākajās kinematogrāfiskajās tradīcijās mēs naktī šturmējām trijatā ar džetpakiem gaisa kuģi, uz kura zinājām, ka ir teorētiski mums nenositamais galvenā antagonista industriālā valdnieka Bogarta miesassargs Detto Vasso, kurš ir tērpts Big Dadija metāla skafandrā un bruņots ar instant killojošo nāves staru + uz kuģa ir elitārākie Bogarta karotāji un, protams, pats Bogarts. Plānojām jau vienkārši pārgriezt kuģa sasaisti ar balonu, ļaujot visiem nosisties, bet allaž trigger happy Migla ļoti gribēja pamēģināt uzkauties.

Migla vs Detto Vasso
Tā nu notika epizode, kura man pašam radīja vienu no episkākajām RPG pieredzēm. Proti, nolēmām ar uzmanīgi pamēģināt izkauties ar uz klaja esošajiem pretiniekiem, ieskaitot Detto Vasso, lai noskaidrotu, cik bezcerīga ir šī kauja (ne uz ko pārāk necerējām).

Pēkšņi nakts vidū paveroties skaidrākam skatam, atklājās, ka Bigdadijam ir milzu snaiperšautene, kura savienota ar cauruli, kas ved uz metāla kasti. Nospriedu, ka tā ir kaut kāda ieroča šautspēju nodrošinoša ierīce, un ka pārgriežot cauruli, neitralizēšu nāves staru.
Tā nu Migla metās lidojumā pretī Bigdadijam un mēģināja pārgriezt cauruli. Diemžēl ar vienu griezienu nepietika, un nākamajā gājienā Migla saņēma point blank šāvienu ķermenī, kurš to instant killoja. Taču mirstot Migla saprata, ka tas noticis izrādās iešaujot nevis ar staru, bet gan ar pamatīgu šļirci, kura ieduroties ķermenī, iepumpē tajā acumirklī nāvējošu indi.
Laura fiksi atkāpās ar džetpaku uz kuģa augšu, lai pievienotos Ernam virvju griešanā, redzot, ka nespīd cīnīties par kuģi. Un tad...
atmodās Migla, jo pēc mūsu ārpasaules cilvēku spējas, viņš nevarēju nomirt pavisam, kamēr tuvumā bija dzīvi biedri un tie neatradās kaujas situācijā (kas bija in-game lore apspēlēts). Detto Vasso bija pagriezis muguru, un pēkšņi es atskārtu vienīgo veidu, kā es varētu mēģināt šo naidnieku uzvarēt. Migla izrāva no sava ķermeņa ne pilnīgi tukšo indes šļirci, un kā ēna pacēlās aiz muguras metāla briesmonim, un trieca tā mugurā indes šļirci, izpildot speciālo apgūto back stab kaujas triku, kas ļāva šļircei izsisties cauri Big Daddy 10 RS biezajai bruņu skafandram un instant killot to ar tā paša indi.

(Episki tas bija tāpēc, ka tieši šajā mirklī priekš manis kulminēja kombinācija ar elementiem, kas visi pirms tam bija figurējuši spēlē, un izveidojuši kaut kādu emocionālu piesaisti:
1. Proti, mēs zinājām par Detto Vasso un nāves stara krutumu un raustījāmies no tā (viņš kind of bija kļuvis par tādu nosacītu galveno antagonistu).
2.Tika atklāta mūsu spēja atdzimt, bet tā arī neizdomājām, kā to izmantot efektīvi (līdz šim mirklim).
3. Izmantoju backstabu, kuru biju speciāli apguvis pāris sesijas agrāk jau tad galvā fantazējot par to, kā kādreiz to izmisīgi izmantošu pret Detto Vasso, necerot, ka jebkas citus viņu varēs ieskrambāt, bet necerēju, ka jebkad tiešām viņu nogalināšu ar to.
Rezultātā man bija sajūta, kā episkas filmas finālā, kad visi puzles sakrīt savā vietā kind of bezcerīgā situācijā, nevis tiek nez no kurienes izvilkts neticams, neloģisks vai neinteresants risinājums.)

Laimīgās beigas
Nu vairs nebija nepieciešams sabendēt kuģi, un mēs knapi, knapi uzvarējām atlikušos uz kuģa elitāros karotājus (visi gandrīz aizgāja bojā, un viss izšķīrās ar pēdējo vienu gājienu, pēc kura mana palika 2 HP un vēl daudzām neieplānotām sakritībām, piemēram, to, ka nekotrolētais kuģis bija pametis salas teritoriju, un tāpēc viens palikušais Bogarts piekrita itin visiem mūsu piedāvājumiem, nevis pašuzspridzinājās, jo ārpus salas, viņš atdzimt nevarētu.
Mēs Bogartu pārmetām pāri bortam, un atgriezušies Industrijā atbrīvojām Rūķi un priecīgi devāmies ieviest jaunu kārtību šajās divās salās bruņoti ar gaisa kuģi, nāves staru un noteikti pamatīgu žūksni ekspas.
THE END

Updeits par dzīvi

Thu, 02 Dec 2010 09:02:01 GMT

Gribējās uzrakstīt ātrāk, bet noslinkojos.

Vārdu sakot, otrdien bija mana pēdēja darba diena Draugiem.lv un nākampirmdien sāku darbu savā uzņēmumā ar savu komandu/partneriem atsevišķā ofisā, kurā mēģināsim taisīt spēles (pieņemot, ka viss nokārtosies ar mazliet aizdomīgo ofisa tēvaini, kurš varbūt mani ir uzmetis).

Pie reizes otrdien notika arī mana vārda diena, kurai ir divi highlighti.

1. Atkal uzspēlējām tikai vienreiz spēlēto spēli - atdarini bez skaņām kādu no mūsu paziņām (vai klātesošajiem), mēģinot uzķert kādu viņa raksturīgo īpašību vai mīmiku vai uzvedība stilu.

2. Draugi man uzdāvināja ofisam glezenu, piespiežot Ernestu tādu uzgleznot, un man tā ļoti patīk. Tā izskatās šādi.

3. Vakar aizgājam ar Kiki pavizināties no Kalniņa ar plēvi, kopā ar Aivvvu, Sarmu un vēlāk pat arī Mārīti. Tas bija aplam jauki.

Sērīgi

Mon, 29 Nov 2010 11:30:08 GMT

Reti kad, ieraugot nekrologu, es tam pievēršu uzmanību, bet šoreiz mazliet saskumu, ieraugot, ka ir miris aktieris Leslijs Nīlsens.
Viņš pārstāvēja specifisku muļķīgo komēdiju žanru, kurš ar savu far fetched absurdumu, mani allaž piesaistīja. Kā arī pats aktieris un viņa visur identiskie tēli (proti, pats Leslijs Nīlsens) bija tieši tas, ko man gribējās redzēt šādās filmās.

Iespējams par godu viņam vajadzētu uztaisīt mazu bariņā "Naked Gun" noskatīšanās pasākumu, ja nu kādam ir interese.

Fascinējošais Rūdolfs

Wed, 10 Nov 2010 14:16:41 GMT

Visi šausminājās, kad 16 gadus jaunais Zelta talants video jomā Rūdolfs Miķelsons atteicās ļauties bučoties oficiālajā balvu pasniegšanas ceremonijā (veselas divas reizes). Apsūdzības par būšanu zilajam youtube un citur krājas jau n-tajos slāņos.

Es ne pārāk ieinteresēts noskatījos to video un paraustīju plecus. Bet tad nejauši ieraudzīju šo klipu, kurš manī radīja daudz lielāku interesi par šo personāžu, un ne jau tās stulbās bučošanās, bet gan tā, ko viņš dara dēļ.

Tas džeks izskatās fascinējošs. Paklausoties šo interviju, viņš tāds liekas vēl jo vairāk. Tagad man totāli gribas redzēt dokumentālo filmu par viņu, galu galā dokumentālās filmas latvieši māk labi taisīt, un galvenais varonis izskatās pēc neticama tēla no filmas.

Tāpēc apsveru aiziet uz Forumcinemas un noskatīties dokumentālo filmu par viņu.

(In)somniac

Tue, 09 Nov 2010 21:07:11 GMT

Pēdējās pāris dienas esmu savādi pārmiegains. Pat saviem standartiem. Un nevis tāpēc, ka būtu neizgulējies, bet gan gluži otrādi. Esmu 2 dienas pēc kārtas gulējis pa apm. 11 stundām, un tik tā esmu miegains un gatavs ritināties katrā stūrītī. Iespējams esmu kaut kāds apslimis. Cerams.

Citātu pasaule

Sun, 07 Nov 2010 17:18:52 GMT

Skatos pēdējās divas South Park sērijas, kurās parādās Chtulhu. Tas, ka kultistu pagrabā mētājas plaukts ar "Arkham Horror" spēļu kastes būtu sīks un jauks moments. Bet visvairāk nopriecājos, kad pamanīju, ka šī sērija vienlaikus vēl ir aizguvusi motīvus no "Totoro", ko uzpazinu, kad Kartmens mēģina savaldzināt guļošo Chtulhu, uzrāpjoties tam uz vēdera. Diemžēl tālāk šis citāts kļuva more obvious un prieks par pamanītajām niansēm devalvējās.

Wed, 03 Nov 2010 13:45:15 GMT

It's official. Pēc mēneša pametu savu pašreizējo darba vietu Draugiem.lv, attiecīgi tur tagad tiek meklēti jauni projektu vadītāji. Piedevām manējai vietai ir prasība būt geimerim (kas ir maskēti nosaukts par "nepieciešama izpratne par spēļu un aplikāciju biznesa virzību", bet viņi for real vēlas, lai šis projektu vadītājs būtu geimeris). Tā kā, ja nu kādam ir interese un pārliecība, var mēģināt pieteikties.

Man sejā lido iekšas

Tue, 02 Nov 2010 11:56:16 GMT

Devāmies vakar kopīgā randiņā divatā ar Kiki uz filmu Zāģis 3D. Abi gribējām beidzot redzēt "what all that 3d is about", un kaut kā vājprātīgi nezkādēļ izvēle bija kritusi uz Zāģi.

Tā bija kļūda.

Filmas laikā es konstatēju divas lietas:

1) Man patīk 3D efekts. Tas ir intereants un vispār dodas sajūta, ka ne tikai ir visi tie dziļuma prikoli, bet, ka attēla detalizācija ir augstāka un dzīvāka.

2) Tā bija trulākā, pretīgākā zāģa filma (atzīšos esmu lietas kursā par šo VII filmu sēriju) un filma vispār, kādu kino, un, ja tā padomā, vispār biju redzējis. Tas pat nebija šausmīgi. Filmā nav suspensa - tikai ļoti detalizēts gorefests. Ja cilvēkam norauj žokli vai viņu lēnām pārzāģē uz pusēm, tad neviens kadrs netiks palaists garām, tu redzēsi to visu. Un pie tam 3D.

Vārdu sakot šī neiedomājami draņķīgā filma, lika man riebumā gorīties krēslā filmas laikā, un tikai principialitāte neļāva pamest kinoteātri pusē. Pēc viņas iznācām laukā no kinoteātra klusējot, un nesakot ne vārda kādu ilgāku laiku. Jo tādas pakāpes sūdīgums, neļauj pat to raksturot.

Bet filma man nerādīsies murgos, jo viņas efekts ir vairāk līdzīgs tam, ka tev vienreiz iesit ar trulu priekšmetu. Proti, tas ir nepatīkami, tev uz mirkli sāp galva, taču pēc tam tu to ātri aizmirsīsi, jo emocionāli šajā filmā vispār nav nekā. Tikai pusotras stundas cilvēku gaļas ķidāšana, un atražots iepriekšējo 3 filmu sižets. Tāpēc tā pat nav šausmu filma, bet gan prasts tā dēvētais torture-porn.

Lai tomēr izskalotu filmas pretīgo pēcgaršu, ar Kiki novilkām Medieval Total War 2, un līdz vieniem naktī vedām karapulkus viens pret otru.

Fri, 29 Oct 2010 06:52:53 GMT

Dammit, visu šo laiku esam spēlējuši "Smallworld" nepareizi. Izrādās pēc iekarošanas, pārgrupēšanās fāzē nevar izvākties no reģiona (ja vien neesi amazone un esi spiests aizvākt liekās amazones). Tas izskaidro to, kāpēc līdz šim spēlējot čigānietes bija čīterīgas. Droši vien tad spēle paliek balansētāka, bet man ir aizdomas, ka samazinās stratēģiskās iespējas.

Not that it matters much.