 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Nedaudz filozofiska crap'a.
Kāpēc daudzi no mūsu paziņu loka ir tik ļoti rupji?
IMO, tāpēc, ka tas ir jau tāds rupjības otrais loks. Tā ir glumuma dekonstrukcija. Tas ir protests pret pārlieku pieklājību, kura maskē bieži vien diezgan tupos pamuļķus apakšā. Un trula rupjība pareizā vietā un pareizā laikā, ir sasodīti asprātīga ar savu abstrakto un šķietami lieko trulumu&rupjumu. Tas ir tāpat, kā atbilstošā vietā un laikā izmesta stulbība vai stulbenīša tēlošana ir varen smiekļīgi.
Tā teikt, mēs esam gana gudri un izsmalcināti, lai varētu atļauties būt truli rupji. Kā, piemēram, Monty Pythonieši ar savām jaukajām dziesmiņām: Penis song un Vagina song.
Bet dažreiz mēs vienkārši esam pastulbi rupji. Heh.
PIMPIS.
Man ļoti patīk atdarināt mazu sunīti.
Vuff. Vuff.
Gribat iemācīšu jums to arī?
Vajag salikt rokas muļķīgo ķepiņu pozā, piešķiebt galviņu un žēli skatīties.
Lūk, šādi:
Un visi kūst tavā priekšā, gluži kā jūs šobrīd, vai ne?
Pwned.
Aņikdots:
George W. Bush is surprised to find out that people think him to be rather stupid.
"Damn!" he concludes. "I gues I should go and check my brain."
He has his doctor make all the examinations of his brain and then asks: "Well, what's the matter with my head?"
The doctor answers: "Actually there is nothing wrong with your head. It's just like all other poeple's head. There is just one problem -
there is nothing right in your left brain and
there is nothing left in your right brain.
Bet vispār rakstīt anekdotes blogā ir lēti, jo tā ir haltūriska vietas aizpildīšana + visi to anekdoti ir jau dzirdējuši/lasījuši.
Vai jūs zināt, ka šodien es izbaudījus uz sevis tādas mājas kinozāles tehnoloģijas, kuras kopsummā maksā ap 150 000Ls ? Es sēdēju vibrokrēslā, skatījos kaut no kaut kāda uberprojektora raidītu bildi un klausījos jaunāko specifisko ārējo tumbu tehnoloģijas skaļruņus utt. utt. un man rādīja fragmentus no pavecas filmiņas Apollo 13, tieši kosmoskuģa pacelšanos. Iespaidīgi tas bija, bet nekādā gadījumā tik kruti, lai par to izmestu TĀDU naudu. Un tas arī ir domāts tikai bagātniekiem.
Un vēl, bļe, brilles saplēsu šodien, bet darbu pie datora dafiga. Tas ir stūlbi, ļoti stūūlbi.
Un mārīc tagad varētu apvilkt Farlainera sienāžbruņas ar saviem zilajiem matiem un viņš toč izskatīsies pēc troļļa un laumiņas krustojuma.
Bet pasākums pie mārīša bija labs pagājušo sestdien. Tāpēc, ka bija jestri un nebija nodzeršanās, tikai aktīva viens otra nolikšana un jauka mēmā šova spēlēšana, bez īpašiem noteikumiem.
And now for something completely different:
PIMPIS
And now for something completely different:
Tas tur jaunais humoršovs mani nedaudz satrauc, jo šķiet smieklīgs, (dažviet) bet es neticu, ka latviešu humoristi nebūtu tos labākos jokus nospēruši, jo, cik zinu, viņi ir neasprātīgi kretīni, nevis humoristi. Bet tā gadās.
And now for something completely different:
PIMPIS - PIMPIS
And now for something completely different:
Un beigās nedaudz kārtējais pierādījums, ka mana dzīve ir sūds:
1)Man tā šķiet.
2)Es esmu jauns poētisks nelaimīgs jauneklis, nevis paresns, noaudzis bagāts uzņēmējs.
3)Šķiet, ka mans loceklis nav lielākais pasaulē. Šķiet.
Pieņemsim, ka man vēl prasās nedaudz pasūdzēties par to, cik man sūri iet.
Tas būs labs pierādījums tam, ka šis ir īsts lemūrs un ka man iet sliktāk nekā jums visiem pārējiem, un ka jūs visi patiesībā esat feikotāji, vārguļi un leimi, kuriem iet gaužām labi, bet man iet riktīgi slikti. Tāpēc klausieties īstās ciešanās!!!
Šodien, piemēram, man... ērm, ... man...
1. Sāpēja rociņas! Jo bija jānēsā šurp turp pa Rīgu 14 kg smags suņu barības maiss. Es noguru un man sāpēja rociņas!
2. Vai arī vēl, man šobrīd, kad rakstu šīs rindas, nav seksa! Vai kādam no jums iet tik slikti?
3. Un,... un, ... man liekas, ka mani neviens nemīl, visi mani nodod. Jā, visi mani nodod, vai ne, Gollum?
4. Cilvēki apsmej manu blogu un uzskata, ka tas nav nopietns. Piemēram, ļaunā NW, kad runāja par manu lemūru, smējās! Es vēlāk gandrīz apraudājos, bet tomēr neapraudājos vis.
Kā redzat, es varu nosaukt veselu daudzi lietu, kuras pierāda, ka mana dzīve ir dirsā un es esmu galīgi izsīcis no šīm ciešanām. Es domāju, ka tam ir jāpieliek punkts. (ne jau dzīvei, bet teikumam)
Ātā, draudziņi!
Pieņemu, ka visi zina, ka es esmu diezgan gļēvulīgs subjekts. Tikko, piemēram, nomainīju sava lemūra (saīsinājums no emuāra) (lai arī ne visai veiksmīgs) virsrakstu no LOL, pidari uz LOL, draudziņi. Nozīme ir tieši tā pati, savējie sapratīs, svešie tāpat te nemūžam savu degunu nebāž. Kālab? Ja jau ciba gaisā uzsista, nezinu gan kam un man personiski pofig, tad laikam jāsāk kļūt uzmanīgākam ar saviem virsrakstiem, ja nu mani, kad šis projekts kļūs komerciāls izsper no šejienes?
Es domāju, ka tagad atkal ir laiks parakstīt dziesmu vārdus un kā jau godīgam cilvēkam, lemūra īpašniekam:
Sveiciet Andžu jauko visdari!
Jūs diezgan leimie pidari
Kāds messedžs ir šīm rindām?
Tas Rīgā dzirdams dimdam!
Es mīlus jūs visus,
nu tā uz pusi,
vai varbūt vēl mazāk
...
Vsjo, leimuma ierobežotājs mani apstādināja.
Par laimi jums visiem.
Starp citu es gribu seksu! Ne jau nu tāpēc, ka man tā dzīvē pietrūktu, bet gan tāpēc, ka man dzimums tāds iedalīts, kuram jāgrib sekss visu to laiku, kamēr man nav sekss. Un jādomā tikai par to (redzat! Pat norādāmais vietniekvārds TO, ja rakstu es jamo, apzīmē seksu! Piemēram, sieviete vienmēr jauki un precīzi atbildēs uz jautājumu: "Par ko tu domā?" ar atbildi: "Es domāju par gredzeniem, kāzām, jauku mīkstu rozā dīvāniņu, vakariņām Kaļķu vārtos (kur starp citu ir apbrīnojami kaļķains ēdiens! Pats tur esmu bijis un zinu!) un par mazu mīkstu lācēnu!"
Ja vīrietim (proti, man, gadījumā, ja kāds šaubās, un zinu, ka šaubās, šaubās!) jautā, ko es domāju, es atbildu: "Par TO."
"Ko?"
"To."
"Ko to?"
"Nu TO, bļēģ!"
"Ko to?"
"Nu par to, ka šobrīd gribētu tevi drāzt dirsā, stulbā kuce, nevis klausīties tavā jobanajā vāvuļošanā!"
(Tas ir loģiski, jo tikai sievietes uzdod jautājumus, par ko kāds varētu domāt. Ar vīrieti saruna vedas pavisam savādāk:
"Ko domā?"
"Par viņu tur? Pišama."
"Pišama."
"Maucam dzert alu."
"Maucam."
)
Nu labi, te es esmu samelojies, jo visi patiesībā zina, ka te parādās viens no maniem vīrietības aizdomīgajiem elementiem - es nedzeru alu. Plus, es ne tikai nedzeru alu, bet es ienīstu visus, kas dzer alu. Viņi visi ir pelnījuši mirt mokošā nāvē - no vecuma pasaulē, kurā ir tikai Aldara alus!
Muauauauauauaua (tā ir variācija par MUAHAHA, kurā iztrūkst H burtiņi)
Starp citu, man ir darbs.
Tā šķiet.
Bet es vēl joprojām nestrādāju.
Gadās.
Current mood:
lol.Current music: B>>>>.
Es esmu nekonsekvents.
Tā vietā, lai kārtīgi lamātos un ņirgātos par citiem blogiem, un vestos kak poslednjija svinja, es bez maz vai rakstu another ordinary blog (kurš šis ir tāpatās). Bļin. Baba Jaga protjiv! Es tā negribu.
Vairāk eksrēmuma.
Tāpēc nākamā teksta rindiņās būs precīzi 23 reizes rakstīts vārds "pimpis".
Lūdzu:
Pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis, pimpis.
Kāpēc? Tāpat vien.
Bet jūs jau zinājat atbildi, vai ne?
Starp citu, es gandrīz vai nesaku LOL. Man tas vairs neliekas smieklīgi. Nekas drīzumā pieķersies jauns catch phrase. Tā ir allažīt.
Edz, kā mainās spēja izbaudīt filmas. Tas, protams, loģiski, bet tomēr interesanti. Proti, sen, kad biju diezgan pasīks (tobiš, pajauns) redzēju Tatī "Ilo kunga brīvdiena". Likās tā nekas, bet nepārāk kruta.
Vakar noskatījos atkal Baltijas Pērlē šo filmu un neprātīgi pavilkos. Ne jau joki smieklīgāki palikuši, bet kaut kāds tāds savādāks perceptions uz to visu. Tāds sava veida kopskats.
Vārdu sakot, ļoti jauki.
Es jau, protams, neesmu nekāds specs fīlingos, attiecībās un vispār tādās sfērā, pie tam, bieži vien iedomāties, kā tas īsti ir citam cilvēkam, var būt, ja ne neiespējami un transcedentāli, tad vismaz ļoti grūti abstrahēšanās ziņā. Tāpēc man nepatīk mētāties ar padomiem bailēs, ka jamie varētu izrādīties nenoderīgi. Tā teikt, EGO neatļauj, pieļaut iespēju izgāzties. Bet EGO vienmēr var piebarot ar šokolādi un likt aizvērties, un sākt pašam klārēt savas dzīves gudrības.
Pēc visām šitām cibām skatoties, brīžam izskatās, ka visi ir šausmīgi ņerkstīgi un puņķaiņi. Labi, tas būtu robusti teikts, paskatīsimies tur dziļāk un mierīgāk. Kāpēc man tā liekas? Vai tas pats neesmu izjutis skumīgumu (TM) un pārējās lietas? Protams, ka esmu. Varbūt te vienkārši ir tāds avīžu sindroms, ka tiek pierakstīts negatīvā garastāvokļa mirklis, kurš pa apziņas straumi aizpeld tālāk, bet blogā kā cinis paliek (es kļūstu poētisks, bļin.)
No otras puses, ja tik bieži sāk peldēt viens otram pakaļ, kā līķi no filmas War of the Worlds, šie skumjie garastāvokļa momenti, tad tie jau sāk veidot kaut ko vairāk līdzīgu taisnei, nevis punktiem uz taisnes (un vēl, tas idiots te jauc iekšā ģeometriju, kuru nav mācījies jau četrus gadus). Un tas nav labi.
Cilvēks kļūst depresīvs. Ko mums nevajag. Nē, patiesībā es nezinu, kā ir ar mums, bet man vajag sev apkārt priecīgus un smaidīgus kā saulītes (vai Kamazs) cilvēkus, kuri TĀDI IR, NEVIS PAR TĀDIEM PIESPIEŽAS BŪT UZ TO MIRKLI! Bļin!
Bet ko darīt? Nevar taču atrast konkrētu risinājumu uz visu cilvēku visām problēmām. Tās viņiem ir jāmeklē pašiem. Toties var palīdzēt. Var sniegt atbalstošu plecu vai ko tamlīdzīgu. (vai citas formas un citu ķermeņa locekli (ak, dievs, es pateicu vārdu locelis, domādams vārdu loceklis!), es kļūstu vēl pie visa piedauzīgs. Forši!).
Bet lai šis skumeklis varētu saņemt atbalstošu locekli, viņam vajag kādu personu, kura tiešām ir uzticama un īsta šī locekļa nesēja. Proti, tam vajag uzticamus draugus. Un kur lai tādus iemanto? Nezinu. Man tādi ir bijuši jau no paša bērnības sākuma un to skaits ir tikai pamazām audzis. Visi tādi patīkami cilvēki, kuri plēš un plēš tos jēlos, bet tu zini, ka viņi vienmēr var kurā katrā momentā, ja vajag kļūt nopietni (ārēji pat nekļūdami nopietni) un sniegt atbalstošu locekli. Kaut kā jau uz aci, iemācies atpazīt neīstos no īstajiem. Fīlings. (un loģika, pavērojot, situācijas. Kaut ko jau vienmēr var deducēt.)
Tā kā zāles pret skumjām ir patīkamas sabiedrības vannas. Ja gribas vairāk pašam pārdomāt to visu, ieteicams šīs vannas ņemt mazākās devās (vai kā zāļu pilienus). Ja gribas vairāk ienirt jautrības ņirboņā, tad lielākās devās, bet vēlams tomēr arī kādā mirklī nopietni parunāties, lai vakarā aizejot gulēt pēc satikšanās neuznāktu sajūta: "Kādi visi viņi jautri, bet man ir tik tomēr fucking skumji!!!", bet gan sajūta: "Varbūt tiešām viss nav nemaz tik slikti. Viņi taču tā var!"
Un entuazismu arī nevajag piemirst. Var palasīt grāmatas un pasmelties to tur (arī no skumjajām).
Bet varbūt es to rakstu, tikai tāpēc, ka šobrīd man ir priecīgā garastāvokļa mirklis? Kas aizpeldēs pa straumi? Nu tad ļoti labi, šis blogs tam arī ir domāts, lai kalpotu, kā neliels prieka un jestrības ciņu dārziņš, kurā ik pa mirklim iemest aci (jā, tas attiecas uz jums, jūs nožēlojamie, mana bloga lasītāji!)
Un beigās āmen vietā es, protams, teikšu LOL, pidari!
(starp citu iečekojiet šodienas superfantasy.nemirst.lv konmiksu. Baigi labais IMO. Ļoti eksistenciāls.
Ļoti atvainojos, ka iepriekšējos tekstos nebiju ierakstījis nekur nevienu LOL. Vienkārši kaut kā nelāgi sanāca. Laikam biju aizsapņojies, vai stipri sanervozējies par kaut ko.
Anyway, paklausieties, kāds ir mana bakalaura darba virsraksts!!
"HORIZONS OF RPG NARRATIVES".
Kaut ko sapratāt?
Es arī ne.
Bet galvenais mesedžs ir tur, ka es varēšu tiešām darīt to, ko gribēju, proti, nevis jau simto reizi muļļāt cauri kādu literatūras darbu ar viņa kaut kādas specifikas analīzi, vai arī pievienoties pelēkajai masai, kuri visi raksta par moderno tehnoloģiju izmantošanu angļu valodas pedagoģijā, bet gan pētīt RPG no literatūrzinātnes viedokļa (nu labi, tūlīt savāksies te lērums eksakto zinātnieku ar savām mēģenēm un lāzeriem un kauks, ka literatūra nav zinātne, tāpēc tiem pidariem par prieku, pārfrāzēšu - no literatūras teorijas vai, precīzāk, tieši narrataloģijas skatījuma!
Jē!
I am like cool and stuff.
Bet citādi man vēl joprojām nav darba un tas atkal ir bļeģ.
Jālec uz Makdonaldu pie karstajām krāsnīm sānus sildīt.