 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
LOL , draudziņi!
Ļoti atvainojos, ka iepriekšējos tekstos nebiju ierakstījis nekur nevienu LOL. Vienkārši kaut kā nelāgi sanāca. Laikam biju aizsapņojies, vai stipri sanervozējies par kaut ko.
Anyway, paklausieties, kāds ir mana bakalaura darba virsraksts!!
"HORIZONS OF RPG NARRATIVES".
Kaut ko sapratāt?
Es arī ne.
Bet galvenais mesedžs ir tur, ka es varēšu tiešām darīt to, ko gribēju, proti, nevis jau simto reizi muļļāt cauri kādu literatūras darbu ar viņa kaut kādas specifikas analīzi, vai arī pievienoties pelēkajai masai, kuri visi raksta par moderno tehnoloģiju izmantošanu angļu valodas pedagoģijā, bet gan pētīt RPG no literatūrzinātnes viedokļa (nu labi, tūlīt savāksies te lērums eksakto zinātnieku ar savām mēģenēm un lāzeriem un kauks, ka literatūra nav zinātne, tāpēc tiem pidariem par prieku, pārfrāzēšu - no literatūras teorijas vai, precīzāk, tieši narrataloģijas skatījuma!
Jē!
I am like cool and stuff.
Bet citādi man vēl joprojām nav darba un tas atkal ir bļeģ.
Jālec uz Makdonaldu pie karstajām krāsnīm sānus sildīt.
Es jau, protams, neesmu nekāds specs fīlingos, attiecībās un vispār tādās sfērā, pie tam, bieži vien iedomāties, kā tas īsti ir citam cilvēkam, var būt, ja ne neiespējami un transcedentāli, tad vismaz ļoti grūti abstrahēšanās ziņā. Tāpēc man nepatīk mētāties ar padomiem bailēs, ka jamie varētu izrādīties nenoderīgi. Tā teikt, EGO neatļauj, pieļaut iespēju izgāzties. Bet EGO vienmēr var piebarot ar šokolādi un likt aizvērties, un sākt pašam klārēt savas dzīves gudrības.
Pēc visām šitām cibām skatoties, brīžam izskatās, ka visi ir šausmīgi ņerkstīgi un puņķaiņi. Labi, tas būtu robusti teikts, paskatīsimies tur dziļāk un mierīgāk. Kāpēc man tā liekas? Vai tas pats neesmu izjutis skumīgumu (TM) un pārējās lietas? Protams, ka esmu. Varbūt te vienkārši ir tāds avīžu sindroms, ka tiek pierakstīts negatīvā garastāvokļa mirklis, kurš pa apziņas straumi aizpeld tālāk, bet blogā kā cinis paliek (es kļūstu poētisks, bļin.)
No otras puses, ja tik bieži sāk peldēt viens otram pakaļ, kā līķi no filmas War of the Worlds, šie skumjie garastāvokļa momenti, tad tie jau sāk veidot kaut ko vairāk līdzīgu taisnei, nevis punktiem uz taisnes (un vēl, tas idiots te jauc iekšā ģeometriju, kuru nav mācījies jau četrus gadus). Un tas nav labi.
Cilvēks kļūst depresīvs. Ko mums nevajag. Nē, patiesībā es nezinu, kā ir ar mums, bet man vajag sev apkārt priecīgus un smaidīgus kā saulītes (vai Kamazs) cilvēkus, kuri TĀDI IR, NEVIS PAR TĀDIEM PIESPIEŽAS BŪT UZ TO MIRKLI! Bļin!
Bet ko darīt? Nevar taču atrast konkrētu risinājumu uz visu cilvēku visām problēmām. Tās viņiem ir jāmeklē pašiem. Toties var palīdzēt. Var sniegt atbalstošu plecu vai ko tamlīdzīgu. (vai citas formas un citu ķermeņa locekli (ak, dievs, es pateicu vārdu locelis, domādams vārdu loceklis!), es kļūstu vēl pie visa piedauzīgs. Forši!).
Bet lai šis skumeklis varētu saņemt atbalstošu locekli, viņam vajag kādu personu, kura tiešām ir uzticama un īsta šī locekļa nesēja. Proti, tam vajag uzticamus draugus. Un kur lai tādus iemanto? Nezinu. Man tādi ir bijuši jau no paša bērnības sākuma un to skaits ir tikai pamazām audzis. Visi tādi patīkami cilvēki, kuri plēš un plēš tos jēlos, bet tu zini, ka viņi vienmēr var kurā katrā momentā, ja vajag kļūt nopietni (ārēji pat nekļūdami nopietni) un sniegt atbalstošu locekli. Kaut kā jau uz aci, iemācies atpazīt neīstos no īstajiem. Fīlings. (un loģika, pavērojot, situācijas. Kaut ko jau vienmēr var deducēt.)
Tā kā zāles pret skumjām ir patīkamas sabiedrības vannas. Ja gribas vairāk pašam pārdomāt to visu, ieteicams šīs vannas ņemt mazākās devās (vai kā zāļu pilienus). Ja gribas vairāk ienirt jautrības ņirboņā, tad lielākās devās, bet vēlams tomēr arī kādā mirklī nopietni parunāties, lai vakarā aizejot gulēt pēc satikšanās neuznāktu sajūta: "Kādi visi viņi jautri, bet man ir tik tomēr fucking skumji!!!", bet gan sajūta: "Varbūt tiešām viss nav nemaz tik slikti. Viņi taču tā var!"
Un entuazismu arī nevajag piemirst. Var palasīt grāmatas un pasmelties to tur (arī no skumjajām).
Bet varbūt es to rakstu, tikai tāpēc, ka šobrīd man ir priecīgā garastāvokļa mirklis? Kas aizpeldēs pa straumi? Nu tad ļoti labi, šis blogs tam arī ir domāts, lai kalpotu, kā neliels prieka un jestrības ciņu dārziņš, kurā ik pa mirklim iemest aci (jā, tas attiecas uz jums, jūs nožēlojamie, mana bloga lasītāji!)
Un beigās āmen vietā es, protams, teikšu LOL, pidari!
(starp citu iečekojiet šodienas superfantasy.nemirst.lv konmiksu. Baigi labais IMO. Ļoti eksistenciāls.