Tā nu tā...
Savulaiku atpakaļ kāds jaunietis, ar augstāko datorgrafiķa izglītību man parādīja šo lapu. Visnotaļ interesantui. Man taču vienmēr ir ko teikt.
Sevišķi pēdējā laikā. Gribētos tik daudz ko pateikt... Bet vai nu tam nebūtu nozīmes, jebshu man naaktos atvadīties no tā, ko esmu sasniegusi.
Tik riebīga sajūta, ka jānoklusē gan dusmas,lai nepazaudētu draugu.. gan pavisam citas jūtas saada pasha iemesla dēļ.. Tas nav godīgi.. Bet savādāk es nevaru...Vienkārši nevaru...

Sapnī redzēju kārtējo marasmui...Soreiz man nenokurienes bija uzradies sīcis un es trakā vinju paņēmu līdz uz Creed konci..
pamodos, klausos Creed un domāju par zemapziņas radītajiem murgu tēliem!!..aaah...

derēja kafija... un nu jau sesijas nedēļa klāt, jopcik...