man patīk dzejnieks Raups, šī mazliet saraustīta, fragmentārā sintakse, nemitīgā satura un formas saspēle, turklāt daudzās atsauces, kas , manuprāt,padara lasīšanu īpaši baudāmu....šis fragments no laikam jau visiztiražētākā viņa dzejoļa mani kaut kā īpaši parasti....ikreiz kad pārlasu.
"...tas bija tāds vakars ar nāvīgu tukšumu kārklos un vējš kā piebērts ar granti grabēja zaļajā zonā
tieši mums sirdī lai varētu saprast ka visu kas patiess es varu kabatās sabāzt".
|