es vakarnakt vēlreiz noskatījos Godāra "līdz pēdējam elpas vilcienam", un jāsaka, ka man tā filma kā patika tā patīk. smalka kinovaloda ar burvīgām atsaucēm, kas kā zināms veido daļu no jaunā viļņa kino stila (nemitīgā atsaukšanās uz citām filmām, literatūru utt.,kas savukārt tika arī skaļi kritizēts no kritiķu puses, argumentējot ar plaģiātismu, kas manuprāt ir pilnīgi nevietā) atminos, man Kino semiotikas kursā reiz stāstīja, ka Godārs pirmoreiz šajā filmā izšķīra vizuālo un skaņas celiņu,izvirzot skaņu priekšplānā, kas viennozīmīgi bija nonsenss tā laika kino, turklāt kā zināms daudziem ,kas aizraujas ar kino šo metodi vēlāk pilnveidoja Tarkovskis padarot to par tādu kā savu darbu rokrakstu (principā man pat šķiet ,ka Tarkovska "Stalkers" ir savā ziņā ideoloģisks analogs šai filmai,protams citā laikā un citos apstākļos//
Vispār paskatoties šo filmu otrreiz es pamanīju jaunas atsuaces uz to pašu Sartru, Marksu un tikko izlasīju, ka vēlāk arī Godāra apbrīnotais Bonjuēls "dienas skaistulē" izmantojot to pašu kinocitēšanas metodi iepina savā filmā epizodes no " pēdējā elpas vilciena" tāpē būtu interesanti paskatīties no jauna arī "dienas skaistuli". nu lūk gribēju pateikt, ka man māxlā patīk šitā- kad viss ir sapīts ar neskaitāmām nenorādītām atsaucēm.
vispār ar foršam filmām ir kā ar foršiem cilvēkiem- ar vienu reizi nepieteik.un ar divām arī nē.
|
jā tā Turovskas grāmata man arī ir, esmu gan lasījusi tajā tikai nodaļu par solaris..Lai gan tikko paarlapojot pakaveejos pie ievada, kur autore pati graamatu deevee par naivu,,,pashkritiskums vai pieticiiba. gruuti spriest.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
