|
vakar biju uz izrādi the power of yes, burvīga satīra par ša brīža finansiālo situāciju, to kādu ceļu ejot mēs nonācām, kur esam. dekorāciju vietā finansiālie bilbordi, tērpu vietā klasiskā ofisa kamuflāžā , viss askētisks un ļoti baudāms, bez populistiskām frāzēm, uzspēlēta un lieka dramatisma, mīlas peripētijām atklāj galveno, to, kas noticis ar cilvēku, kurš atbildību ir pārvērtis par abstraktu , dalāmu, novērtējamu un pārdodamu preci. uz brīdi man šķita, ka latvijā, kas tāds ļoti iederētos, ja vien atrastos cilvēks, kas uzrakstītu talantīgu scenāriju, bez visādiem pseido-varoņiem, provinciāla patosa un kapeiku vērta patriotisma, izrādi ,kur dialogu vietā ir autentiski citāti, izrāde, kas nav ne par, nedz arī pret, izrāde, kas stāv tam pāri ,pāri lētiem līdz nelabumam nepanesamiem nasingspešal jokiem, atejas politkorektumam, kaut kādam sadomātam ārpus reāliju eksistējoša kulturāla cilvēka tēlam, kurš nekad nelamājas, stāv vienmēr augsti paceltu galvu, izrādi bez skanīgiem, bet neko neizsakošiem atslēgvārdiem "tauta, tēvzeme, apziņa, gods" katrā atkāpē, izrāde bez lauciskas moralizēšanas, izrāde, kas vienkārši stāsta...,lai gan var sanākt arī, kā man vakar,mājās braucot, metropolitēnā , pamanīju pretī sēdošu "authentic english style" jaunieti, bēša zamšādas kurpēs, velveta biksēs, kašmira kardiganā ar rūtainu samta žaketi, ne bez ielāpiem, protams, un, it kā, nevīžīgi uzsietu burberry šallīti, šerloks holmss, teiksiet, все конечно хорошо..., только вот морда та, оказалась советская//Mūzika: mакаревич - pассмеши меня, петросян |
|
|