|
noklausījos ravela bolero, karajana, tad barenboima vadībā, abi berlīnes filharmoniskā izpildījumā, nez vai tā ir gadu plaisa, nomainījies sastāvs, vai vēl kas, bet šķiet, ka pēc karajana jebkuram, pat barenboimam vajadzēja aizmirst par iespēju ierakstīt bolero savā redakcijā. reiz izlasīju, ka karajans esot bijis nacistiskās partijas biedrs, runā gan, ka ne tik personiskas pārliecības,kā karjeras alku vadīts, lai nu kā, aizmirstot pat par karajanu, mani vienmēr ir pārsteigusi daudziem nacistiem piemītošā smalkā spēja uztvert izcilu mūziku un mākslu, kas, piemēram, nepiemita tik lielā mērā citu totalitāru režīmu vadoņiem, piemēram , atceroties kaut vai "вождя всея времен и народов",,un viņa komplicētās attiecības ar mūziku, kas sublimējās hachaturiana, shostakovicha un daudzu citu vajāšanā tostarp par viņa attiecībām ar pēdējo ir saraktītas grāmatas un disetrācijas. iepretī stāv trešais reihs ar vāgneru, bēthovenu un brukneru , varas oficiāli atzīto muziķu listes galvgalī. ir tachu zināms, ka vēl aristotelis savā " politikā" rakstija, par to, pie kādām sekām valstī var novest muzikāla innovācija ,jeb mainoties mūzikai,neizbēgami mainīsies arī likumi. d. tikko izteica repliku, ka tā viņu normēti liberālā airaušanās ar mūziku tikai pierādīja aristoteļa teikto, ja salīdzina drittes reich un visarionoviča režīma dzīves ilgspēju. varbūt. vienalga. pat ja, man šķiet, mūzika stāv tam pāri. man vienalga ir grūti iztēloties, kā cilvēks šodien aizkustināts piever acis pie pieklusināta vāgnera ,un jau rīt nespēj just ne mazāko iejūtību pret līdzcilvēku..,pat, ja neesmu nedz operas, nedz īpaši arī vāgnera aizkustināma, nesaprotu. mūzika laikam taču tiešām stāv tam pāri, tādēļ vien, ka daudzi to nedzird. pasternaks redz pēc shastakovicha piektās sinfonijas rakstīja "vinš atnāca un pateica visu, un neviens, neko viņam par to neizdarīja" //
ak jā un es redzeeju, kā bolero izcili dejo emio greco, skaisti, aizkustinoshi un ritmiski gandrīz kā maya
|
|
|