|
kad visu dienu kāp kalnos, vakarā atskaties pār plecu uz gaistošo pilsētu un ir sajūta, ka nekad, nekad vairs negribas kāpt tur lejā, un nejūt ne nogurumu, ne nožēlu ,nometusies ceļos es nomazgāju seju ledainā kalnu avotā un paslēpju to aukstās plaukstās , atguļos un mati iepinas zaļās sūnās,kā kūstošs dzintars,tur augšā starp tevi un mākoņiem vairs nav nekā,un es klusi noskaitu-love me, love me to the end//Mūzika: deine lakaien-love me to the end |
