|
braucu pēdējā metro kopā ar divām japānietēm, kas fotografēja manas kurpes, apm.70 gadīgu sievieti mickey mouse tērpā un puisi,kurš pieklusināti, bet tomēr pietiekoši izmisīgi dziedāja “i believe i can fly, i believe i can touch the sky...”
esmu allaž novērojusi, ka ar pēdējo sabiedrisko transportu brauc viskrāšņākie cilvēki, it kā viņiem būtu pašiem sava galastacija,vienmēr ir šķitis, ka dzīve šādos pēdējos reisos ir vislieliskākais absurda drāmas scenārijs.man ir žēl nepaņemtā fotoaparāta.šim stāstam nav ne sākuma ne beigu,laikam tāpēc tas ir tik krāšņs.Mūzika: Kate Nash - Dickhead |
|
Страсти по СолоницынуMūzika: Bartok: Solo Violin Sonata |