|
manas sajūtas kā tetris sestajā ātrumā, un es pati, kā personāžs, iestridzis pirms dienām Schieles & Klimta izstādē ilgi vērotā gleznā, kā slimīgi-dziedinošā betas gibbonsas balss, kas šonakt dziedāja skaitāmus soļus no manis-„give me a reason, just give me a reason to love you... „
tāda apjukuša, gandrīz eiforiska viegluma sajūta, kā toriez, pirms gadiem vaivaros, kad lai remdētu sāpēs mani piepačkāja ar morfiju, un es naktī pa balkoniem norāpos no otrā stāva un no vaivariem aizgāju līdz asariem, neatceros, šī vakara gaistošajā sapnī -atceros, kā ar mežonīgām sāpēm, bet mazliet kaifā ejot, es kliedzu;” together we are invincible”, kaa tajaa muse dziesmaa , bet nekāda together jau nebija,
, bet ārā ir tik rāmas debesis. es atceros rīgas jumtus no savām mājām un sev jautāju, neliekot jautājuma zīmes- vai viss šeit rakstītais ir prologs vai epilogs, šim nenotikušam stāstam//
un pilsēta pilna ar degošām laternām manās acīs- visas manas draudzenes, un -musica che esprime ciò che non può essere detto e su cui è impossibile rimanere in silenzio//Mūzika: portishead- glory box |