| 1. Oktobris 2007 |
|
es šodien biju mājā pie jūras ar tādiem cilvēkiem, kādi man patīk visvairāk par visu, jo viņu ir palicis vismazāk par visu. kad es braucu mājās es domāju, ka beidzot, es varu nodefinēt, kas man riebjas rīgas un ne tikai, pseidointelektuāli sintētiskajās tusiņā, tā ir nerimdināma epotāža, viss šis dzīves nesaprasto, citādo, neordināro "māxlinieku" oreols, kas lidinās gaiša kā roku siltumā tavikojošs šķebīgs ābolu vīns. Ambīciju siltumnīcās audzētie talanti, kuros nav nekādas novitātes. nadojelo.
un vispār tajā mājā es runāju ar kādu paziņu, paziņu.... par stulbībām visādām, bet kad viņš vilka no somas ārā cigaretes viņam izkrita bērģājeva grāmata. un es nodomāju, ka arī es šurp braucot, laika kavēšanai paņēmu berģājeva grāmatu (citu). un mēs par to nerunājām, jo tas nemaz nebija vajadzīgs. ir labi vnk zināt'un neko nerunāt. tas ir tas, kā man pietrūkst visvairāk, šīs apziņas ka var parunāt.., ne jau pašu sarunu.
un ši NAV saruna par to, ka arī raxtnieki, kas raxta par slavas niecību uz grāmatu vākiem liek savus vārdus. es vienkārši šodien daudz iedzēru un turpinu iedzert, jo man ir affigenna labi.
|
|
Mani vienmēr ir fascinējis tas,ka tikko viens ir patiesi nolēmis aiziet, otrs, peekssni, saak uzvesties nevainojami, un pat ar visaam varītēm mekleejeot vissīkāko iemeslu aiziešanai, ieganstu sīkākam strīdam, nerodas vairs neviens. un tad pēkšņi tu eksplodē un pasaki-es tevi nemīlu, visstulbākajā vietā un laikā. piemēram rimčikā ,stāvot rindā. un jūs abi divi aplami turpinat stāvēt tālāk rindā. it kā nekas nebūtu noticis. |
|
Cause Nobody loves me like you do
|
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |