|
Šovakar ieturēju vakariņas ar pāris paziņām, kuri bija ieaicināti ciest no manas pavārmāxlas, par kuru protams esmu visaugstākajās domās, viruvē esmu estēte līdz nelabumam, labi, ka tikai virtuvē... ēdiens saucās "spaghetti neri ai frutti di mare nella salsa di gorgonzola" māmochki,izskatījās really pretīgi, bet pāri nekas nepalika. Kaut kā sarunas virzījās visu vakaru par vienu un to pašu, par vienu un to pašu,proti par ticību ...., kaa mēdza atkārtoties mans vectēvs ir lietas par/ar kurām nav vērts strīdēties, minot-politiku ,religgiju un sievietes. Vot es domāju tā pat kā vinš.
, un tagad ar nemazgaatiem traukiem un tukšām glāzēm uz galda man ienāca prātā viens no brāļiem karamāzoviem,kurš apgalvoja, ka ja dieva nav tad viss ir atļauts;
Un vēl man ienāca, prātā, ka, kā precīzi atzīmēja Heidegers, pat tad, kad sabrūk baznīcas diktētā ticība Dievam, nebūt vēl nezūd pamatstruktūra, kurā kāds pārjuteklisks mērķis valda pār juteklisko un ne tik ļoti zemes dzīvi.
Un es domāju, ka tas, kas meklee dievu (sauciet kā vēlaties) to atrod kur vien veelas. Arii pie virtuves galda, kur netīros traukos dzesēti izsmeeki.un nav vērts par to tik daudz runāt.
Vispār no šī vakara sarunas nekādas pēcgaršas, runas par bailēm mani būtu saistījušas daudz vairāk kā runas par ticību....
jo es te nesen lasīju izrāvumus no talmuda, kur bija teikts, ka liels posts rodas no skkietamaam bailēm...vot par to gan es būtu parunājusi, visādi citādi vakaru pavadīju melanholiski klausoties,kā jau parasti, kad iedzeru. |