| 14. Decembris 2006 |
|
pēdējā mācību iestādē kur mācījos (skan visai nostaļģiski) man reiz bija jāraxta eseja par Rolāna Barta darbu "Autora nāve" neatceros jau principā kādā sakarā, bet šodien atkal uzdūros tai Barta esejai (http://www.satori.lv/index.php?src=raksts&ho=K&item=385) ..principā interesanti, es domāju ...mani vienmēr ir intriģējušas lasītāja attiecības ar autoru.....man šķiet Bartam tomēr nebija taisnība...un tā ir mana pozīcija, lai gan ja apskata kādu konkrētu gadījumu, piemēram es, šodien pārlasīju kāda man tuva cilvēka raxtītas pārdomas par tēmu x, jo vairāk man ir nācies šo cilvēku iepazīt jo spēcīgāku attieksmi tas atstāju uz sekām kādas es izdaru no jauna pārlasot darbu x, un iespējams ja nākamreiz es ieskatīšos šajā paša darbā pēc noteikta perioda , es atkal to lasīšu kā no jauna. Šajā ziņā Bartam ir tainība darba savrupums zūd, tas it kā nespēj dzīvot patstāvīgi, ārpus sava radītāja kontexta....
Lai gan no otras puses, vai tad viens no literatūras uzdevumiem nav uzrunāt ikreiz no jauna? Vai tāpēc lasītājam ir "jānogalina" (neko mazāk patētisku nespēju izdomāt) autors ? Bet šeit man rodas pārāk daudz jautājumu, piemēram,....Vai literatūrai vispār ir kāds uzdevums? nemaz nerunājot konkrēti par šo eseju..tāpēc es beigšu.
jo pļāpīgas un pārāk ziņkārīgas sievietes tas ir šausmīgi. |
|
šonakt padomāju par to Bartu un izdomāju, ka viņš tomēr ir baigais lohs, tā pat kā visi pārējie postmodernisti. Starpcitu ja atmiņa neviļ Barts kā reiz ir vainojams pie postmodernisma aizsākumiem literatūrā. Manuprāt tā viņa eseja ir vienkārss bazars ne par ko, tāds literārs popārts.Mūzika: angelo badalamenti |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |