|
šorīt gaužām agri devos uz autoostu, lai pamestu manu burvīgo pilsētu, pretendziozi, bet pleijerī klausījos šestakoviču, principā, agras celšanās sakarā biju paķerusi nepareizo disku, bet akmens bija kritis, un bezgalība kas slēpjaas nejaušajā, sāka savu rīta cēlienu.
Gaidot vajadzīgo autobusu mani uzrunāja kāds tizlenis, izrādijās mans bijušais klasesbiedrs Andris.Principā viņš jau skolā man likās visasi bēdīgs exemplārs,lai gan visā visumā viņš bija viens no skolas spicajiem džekiem, varētu teikt, ka šajā ziņā viņš bija sevi realizējis pilnīgi, autoostā, tādā rīta agrumā, viņš noteikti bija Visspicākais.
-"Hei, čHau, tu uz Liepāju?, kruta, brauksim kopā, mans tev jau ārā ieraudzīj, domāj tu tā es va ne,tev neva galīg vais pazīt" **
Kad manas mokas bija galā (autobusā mums nācās sēdēt atsevišķi)*** es dziļdomīgi nospiežor Play no jauna atdevos Shistakovicam, tirdoties nelielā nemierā. Tikšanās ar skolas laika "stāru" Andri manī uzjundīja tādu kā De-javu, ko manāmi pastiprināja skanoša mūzika, līdz es sapratu...
Atmiņā atausa Berdžesa "Mehāniskais apelsīns" ar tā galveno varoni "zverjugu" Alexu, kas runāja gluži vai Andra valodai analogajā "nadsat"****. Bet svarīgi ir lūk kas, Alexa kaislība bija klasiskā mūzika, Mozarts, Bēthoves, Bahs, kurus viņš klausījās vienatnē, kails guļot savā istabā, pieaugot un kulminējot mūzikas skaņām viņš fantazēja kā terorizē un izvaro mazas meitenītes un bradā ar skanīgiem papēžiem savu nevainīgo upuru sejas. Kaut kas šai stāstā nelīmējās, bet sakritību bija gaužām daudz, līdz Andris no aizmugures sēdvietas, strupi piebakstot ar pirkstu man pajautāja, " iedosi siģiku***** paklausīties???"
**es tevi jau ārā ieraudzīju, domāju tu tā esi vai nē, tevi nevar galīgi vairs pazīt?
***Dievs tomēr existē!!!
****Tīņu valoda (romānā, savdabīgs angļu un krievu valodas sajaukums)
*****CD atskaņotājs
|
|
cilvēks kam nav izvēles pārstāj būt cilvēks. |