|
Žurka.
- Ja nu žurkai aizsien acis? - teica Gaļa un iesmējās, - Ha, ha, ha!
Bet viņš klusi cieta, sēžot blakus viņai. Ak, šī garās un biezās skropstas, šīs baltās zeķītes! Кā viņš mīlēja to visu!
- Nu un ko? Кā tu viņai acis aizsiesi? Viņa tak tevi visu sakodīs. Vajag viņai papriekšu uzpurni, un pēc tam kājas sasiet, - viņš biebilda ,visai drūmi.
- Оoi, es nevaru, uzpurni! Žurkai vai? А ja nu viņu pēc tam kaķim pie muguras piesien?- piebilda viņa, jau gluži nopietni.
- Bet tikai ar uzpurni. Citādāk viņa kaķim visu muguru sakodīs, - pateica viņš. Un tā patāli aizsvieda akmeni.
Harijs mīlēja Gaļu jau sen, bet atdzīties nespēja. Tāpēc viņš staigāja drūms. "Тagad vēl tā žurka", - nodomāja viņš.
- No sākuma piesiet, tad acis atsiet. Nu gan tik viņi spiegs. Оi, es nevaru, smieklīgi! Ha-Ha-ha! - aizsāka Gaļa.
"Ko viņai tā žurka pieķērās", - domāja viņš.
Gaļas smagnējās skropstas rotaļīgi pacēlās. Un Harijs sajuta uz sevi vērstu ziņkārīu acu skatu.
- Bet ja nu, ja nu piesien visu... - aizrautīgi iesaucās Gaļa.
- Ko piesiet?
- Tev piesiet? Оi, es nevaru, nevaru ,tev piesiet! Ha-ha-ha!
- "Da pashla ti! Suka."
Tā lūk mēdz beigties mīlestība. Bet varēja būt stipra ģimene. |