|
vakar vakaraa biju uz pasaakumu, kas saucaas "muuzikas stundas ar bellu ahmadullinu", vispaar BellOchka mani nekad nav iipashi uztraukusi ar savu dzeju, bet vakar vakars izveersaas negaidiiti ...nezinu taads melanholiski skumjss,...novecojosha sieviete ieksh planosha Boa izskataas tomeer traggisi. Reiz kaads mans draugs izteica sekojoshu fraazi, ka tikko kaa cilveeks izdvesh fraazi,"es juutos jaunaaks par saviem gadiem" ir skaidrs, ka jauns vinnsh vairs nav.
Arii bellochka likaas palikusi dziivojam seshdesmitajos, un pretojaas vairs nebija pat iisti skaidrs pret ko.Lai gan shiet es laikam beigshu, tomeer principaa vakardienas tikshanaas pie apalla galda bija lielaakaa meeraa patiikama, jo principaa man priekshaa seedeejaa skkietami labs cilveeks, kuram taa iisti shii pasaule nekad nebuus piennemama un izprotama, taadas gaisiiga sieviete gaistoshaa boaa, teerpta visa melnaa...lasiija savi dzeju un uz mirkli man vinnas palika tik lloti zheel....zheel tik lloti.
p.s starpcitu vinnas lasiijumi notika paraleeli krieviski un itaaliski, pirmo reizi muuzhaa atdzejojums bija daudzkaart uztveramaaks un pasakoshaaks par origginaalu. lai gan ja pavisam godiigi , es laikam nebuushu taa kas paarzina bellochkas daillradi, jau saakot ar iemeslu, ka es sievietes literatuuraa vispaar, diemzheel neuztveru.,,,paaraak daudz fataalu emociju, verbaalas mezggines utt. |