August 25th, 2010

• Uzdrošinies sapņot...
• 8/25/10 12:48 pm
• Ir agrs rīts, iezvanās durvju zvans, es izveļos no gultas un īgna dodos atvērt durvis... Pastnieks. Jauki, ko viņš man atnesis? - Hmm, ierakstīta vēstule... Paskatos uz adresi un nespēju noticēt!!!! Tā ir tavas firmas adrese, momentā esmu pamodusies, tas ir viss, par ko esmu sapņojusi - būt tuvāk Tev! Es uzvelku savu šikāko kostīmu un kā vēstulē minēts, ierodos uz darba pārrunām. Tu sēdi galda otrā pusē, izskaties lietišķs, auksts, bargs un rūdīts. Drebu pie visām miesām, Tu sāc lēnām, nesteidzīgi uzdot jautājumus, tik caururbjoši lūkojoties manī, ka es palieku tik maziņa, ka apakšveļa sāk krist nost.
  Saņemos un atbildu uz jautājumiem pēc labākās sirdsapziņas.
  Pēkšņi atskan jautājums "Ģimenes stāvoklis?"
  Es paskatos uz Tevi un sašutusi atgādinu, ka Tev nav tiesību man to jautāt.
  Tava seja sastingst. Piecelies kājās, pienāc pie manis un ar spēcīgu, drošu apskāvienu vadi mani uz durvju pusi.
  Saprotu, ka viss cauri, es neko vairs nejūtu...
  Tu apstājies kabinetā tālākajā stūrī un saki: "Tu esi pieņemta!", šis būs tavs darba galds - parādi uz jauku nostūrīti, uz galda rotaļājas saules stari kas iespīd pa jumta logiem...
  Es sapņoju... Es nespēju noticēt.
  Nākamajā mirklī es jau parakstu darba līgumu ar termiņu uz pieciem gadiem!
  Darba līgumu ar tevi... Pie tevis.
  Nākošie mēneši ir kā sapnis, fantāzija pēc fantāzijas..
  Kadu dienu Tu palūdz man uzkavēties pēc darba, lai saīsinātu paveicamā darba termiņus.
  Es strādāju, paskatos uz Tevi, Tu velc nost uzvalku, kreklu, attaisi bikšu pogu, sajauc matus un mainies manā acu priekšā...
  Es tagad redzu Tevi... Dzīvu, dabīgu.
  Es taču neatpalikšu! Atpogāju krekla cieši aizpogātās podziņas, smejoties novelku kurpes un aizslidinu katru uz savu pusi, atraisu savus stingri sasietos matus un ļaujos ventilatora sniegtajām vēja dvesmiņām, Tu dzidri un patīkami iesmejies, es smejos līdz...
  Ir pagājuši divi gadi kopā ar tevi... Neviens cits man nav bijis.
  Saprotu, ka ir jārīkojas, tagad vai nekad, es neko nejautāju, aizeju uz atpūtas istabu, savedu sev kārtībā un eju atpakaļ pie tevis... Atgrūžu tavu krēslu, pagriežu pret sevi un ieskatos acīs. Iesežos Tev klēpī ar seju pret tevi un nenovēršot skatienu novelku savu kreklu, Tu kāri vērtē mana auguma pludlīnijas...
  Atliecos un nebaidos - zinu, Tu neļausi man nokrist, es uzticos...
  Tu skūpsti manu kaklu...
  Es jau lidoju...
  Neparakstāmi... Tu attaisi manu krūšturi un kā zvērs meties virsū manām dvīnītēm...
  Nemanāmi pazūd drēbes, viena pēc otras...
  Ieraugu Tevi visā pilnībā - kailu, cik bieži esmu izsapņojusi šo skatu...
  Uzsēžos Tev virsū, kaisles drebuļi mūs vieno neaprakstāmā baudā...
  Tu saki man " Es Tevi mīlu"
  Dievinu tavus melus, melo man vairāk!
  Es iegūstu maksimālo, ko vien sieviete var iegūt no vīrieša, beidzam mīlēties tikai tad, kad iestājas rītausma, viss smaržo pēc kaisles...
  Es pieceļos un grasos ģērbties, neko es no Tevis neprasu, saņēmu, ko vēlējos, Tu paskaties uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu un jautā - "Ko Tu dari, mīļā?" Paņem mani aiz rokas un novelc atpakaļ uz grīdas...
  Tu iečuksti man ausī " Tagad viss tikai sāksies", noglāsti mani maigi, maigi, asara norit pār manu vaigu - ir tik labi...
  Tik labi būt šajos melos... Tu ar vieglu kustību notrauc manu asaru...
  Paņem mani savos apskāvienos un mēs aizmiegam...
  Šodien taču sestdiena, mēs to varam atļauties. Pamostos, Tu vēl guli, es saģērbjos un klusām aizbēgu...
  Pirmdien es neierodos darbā, es izslēdzu telefonu, man tiešām bail no sekām...
  Bail redzēt Tevi kā ierasts - aukstu, nejūtīgu, uzvalkā... Es neeju arī otrdien... Trešdien es saprotu, ka nespēšu aizbēgt no realitātes...
  Ierodos birojā, gatava uz visu.... Varbūt...
  Pirmais paskatos uz savu darba vietu - nav mana darba galda, es stāvu kā iemieta... Paskatos uz tavu darba vietu un ieraugu - mans darba galds blakus tavējam, uz tā stāv milzīga kaste, pusvītis puķu pušķis...
  Tevis nav...
  Uzmanīgi attaisu kasti... Tā ir tukša, viena vienīga kartiņa tajā...
  
  "Ja Tu dzīvosi līdz simts gadu vecumam, es vēlos nodzīvot tik pat, vien vienu dienu mazāk, lai nekad nevajadzētu dzīvot bez Tevis"
  
  Izdzīvo fantāziju...
• IekantējaPiesit kanti