August 22nd, 2010

• Pilnmēness naktī..
• 8/22/10 09:47 pm
• "Es vēl mirkli pakavēšos" - es saku sev domās un raugos uz Tavu skaisto augumu...
  Domāju un nespēju sev neatzīt patiesību... Es Tevi dievinu.
  Tu neļauj man skumt, Tu pamani visu. Visu. Tas ir kas nereāls. Vienmēr esmu domājusi, ka tas nav iespējams - izdzīvot fantāzijas ēnu... Kāpēc ēnu? - Tāpēc, ka fantāzija ne tuvu nav līdzīga perfektajai realitātei. Es aizveru acis un ļaujos tam, kas notiek - tas jau vien ir sasniegums... Da es vienkārši nevaru neļauties! Es kļūstu pieaugusi.
  Es mācos baudīt. Tu to proti labāk par visiem citiem... Tu esi labāks par visiem citiem. Jā, man ir bail tevi zaudēt. Ļoti bail. Tu taču nāksi pie manis sapņos? Man tevis nepietiek, nē, nedomā, es neesmu nepiesātināma, es vienkārši neesmu nekad tā nevienu gribējusi kā es gribu Tevi. Bet man tas nav jāsaka, Tu visu zini! Tu jūti mani labāk kā es pati. Tikai turi acis ciet... Es atnākšu pie Tevis. es iesēdīšos Tev klēpī un man pat nekas nebūs jāsaka. Tas ir kaut kas. Paldies par dzīvi. Sēžu un lūkojos tālumā... Es vienkārši neesmu, es neesmu bez tevis... Nejūtu savas rokas, man nav sirds... Tas viss ir pie tevis. Es domāju par Tevi - ik mirkli savā ikdienā. Kas Tu esi patiesībā?... Kas vispār ir patiesība. Es nezinu, vairs es neko nezinu, es domāju par Tevi - ik dienu... Mūs uz mūžiem vieno.
  Kas Tu esi? Mana dzīve, jeb mans sapņu vīrietis?
• IekantējaPiesit kanti