Ordinary Miracles

oh, yeah!

Sun, 13 Mar 2011 20:13:06 GMT

Varbūt citi cilvēki īstenībā ir gudrāki par mani, un vairāk zin, kad ko vajag teikt, un kad nē. Kādos gadījumos atklāties un stāstīt lietas un Lietas, un kādos nē. Nu vismaz daži mani ir padomā, domājot tos “citus”.
Bet vispār tā ir taisnība, ka man vislabāk padodās filozofēšana. Vai filosofēšana. Jau kopš neatminamiem bērnības gadiem.
Un kā vispār cilvēks jūtas pēc 4 dienām nostrādātām Jungē? Nu tā, ka grūti rakstāmo noturēt rokā, tāpēc drukāju kaut kur kaut ko.
Gribās sākt beidzot bakalaura darbu. Tā vēlos atkal just to radošo sajūtu, kas pārņem, tik sen tā nav justa atkal.
Šodien ienāca prāta, ka pirmo reizi tā pa īstam atrodu nu to īsto, īstāko atbildi, jeb drīzāk „Apliecinājumu” realitātei un tam, kas nonācis līdz apziņai, grāmatā... Atbilde, kā vispārīga dzīves jēgas meklējumu atbilde. Būtībā atbilde, kas atrodama it visur, ja prot ieklausīties. Tagad skan Selīnas Dionas „Because You Loved Me”, un šeit arī IR atbilde! Un tad vēl tā bija šodien visās tajās dziesmās, kas skanēja pa Radio Skonto. Un tad vēl cilvēkos, kas nāca iepirkties un Lattes dzert. 
Ā, bet, kas tad tā bija par grāmatu, un kas tur bija rakstīts?
Rēriha grāmatnīcas izdotā „Karmas pārvarēšana”, kurā bija nodaļa par to, kā mēs nododamies bezgalīgiem meklējumiem utt., you know, kas ir ilgstošais laimes avots? Bagātības, jaunas lietas, jauna aizraušanās, tas viss ir „uz laiku”. Bet īstajam laimes avotam tātad jābūt iekšā. Tam jābūt atkarīgam no tevis, un kas gan tas vēl varētu būt kā nemitīga radoša attieksme pret dzīvi. Attieksme. Nemitīgs iekšējs dzīvesprieka saglabājums. Nu, patiesi, tas, ko Epiktēts rakstījis un visi citi pirms un pēc viņa. Radoša pacilātība.
Un tad patiesi tā ir, ka tā ir izvēle. Tīri izvēle. Kā attiekties pret Savu Dzīvi? „Lūzeriski” vai viegli, pacilāti un smaidoši. Un lieka prātošana, domāšana mēdz novest no takas.
Šodien to sajutu, ka varu būt viegla, elastīga un radoša. „Būt es”, par spīti tiem mēsliem, kam jā rokās cauri. To, protams, varēju tāpēc lielākajā mērā, ka man bija cerība. Man ir cerība. Es neesmu nolemta uz nenoteiktu laiku.
strādāt Jungē un pārjungoties pa 4 dienām nav joka lieta. No kiddin’, maaaaan... 

Wed, 02 Mar 2011 18:38:20 GMT

šī skaudrā sajūta, ko nevar nedz apzīmēt, nedz definēt..
tieksme atgriezties pie tā, kas kādreiz bijis dārgs un tuvs
bet nevar noliegt vairāk, censties apklusināt bēdas, skumjas, depresīvas izjūtas un neapmierinātību, tik vien kā baiļu un sociālā konsensusa dēļ.. pārvērsties un pielīdzināties, ja tas nav tas, kas man šobrīd vajadzīgs
bet tas, kas šobrīd ir vajadzigs ir drauga plecs.. varbūt nav gribējies ticēt, ka atkal varētu uznākt melnums, pēc definīcijas visam vajadzēja iet uz augšu, vairs nebūtu pieļaujamas tik dramatiskas atkāpes, disharmonija un tieksme uz visa noliegumu.. atvērtībai, vieglumai, pozitivitātei vajadzēja raksturot mani, kaut tas nozīmētu kādos brīžos apspiest sevi.
bet ir uznācis tāds smagums, kāds kopš neatminamiem laikiem nav bijis. nezinu, kad tas īsti sācies, kā piezadzies man, cik ilgi esmu to atvairījusi aiz bailēm un tā negaidītās ierašanās, bet te nu tas ir.. un pēc vairāku mēnešu varbūt nedēļu neveiksmīgas cīņas ar to, esmu spiesta atzīt to savā dzīvē un beigt izlikties esam labāka nekā esmu.

p.s. vinnija pūka multenes ir vienkārši tik labās..
http://www.youtube.com/watch?v=JyXaJzdoHlw&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=3k_cVLHEIDI

Sun, 06 Feb 2011 11:57:11 GMT

es esmu tik ļoti, ļoti, ļoti excited, ka beidzot varu kerties klāt savam bakalaura darbam. jo sanāk tik daudz lasīt par filosofijas jautājumiem. un ikreiz lasot kaut ko no filosofijas, tas šķiet tāds mierinājums. filosofijā patiesi ir mierinājums. varbūt tāpēc, ka tā šķiet zina atbildes uz visiem jautājumiem (izņemot pašus fundamentālākos, bet arī uz tiem ir kādas atbildes), tāpēc lasot to šķiet, ka baudu kāda stipra, drosmīga, zinoša, patiesi gudra drauga atbalstu, klātbūtni. I know I am little bit crazy... :)

Sat, 29 Jan 2011 20:36:37 GMT

Tagad visur – uz ielas, kafejnīcā es redzu katru indivīdu tādā kā nenovēršamā pirms-nāves stadijā, izsakoties pavisam tieši, – kā mirstīgo. Un vienlaicīgi es redzu arī to, ka viņi izturas tā, it kā to nezinātu. /R. Barts/

Thu, 27 Jan 2011 23:00:48 GMT

uz profesora jautājumu šodien, nu kāpēc man šis periods neinteresējot?, man vajadzēja atbildēt, ka es vienmēr esmu noraidījusi integrācijas politiku.
bet kopumā ir jau apmierinoši, un man nevajadzētu sūdzēties, īpaši tāpēc, ka ir bijis trakāk un citiem arī iet dažādi vēl trakāk.
vakars atkal Bon Jovi un Baklija sabiedrībā. tik labi. tik labi ir vienmēr atgriezties p;ie dziesmām kā pie draugiem.
kopumā nāk prātā domas, ka tas jau nav nekādi noteikts, ka es nevarētu arī spēlēt kaut ko, vai varbūt zīmēt.. kāpēc man pašai gadu gaitā radies par sevi priekšstats, ka es neprotu, neprotu, piemēram, zīmēt, un es esmu dzīvojusi ar tādu priekšstatu ilgi, bet kāpēc es nevarētu sākt mācīties. vispār tas ir diezgan šausmīgi cik ļoti cilvēki paši ar savām pārliecībām ierobežo sevi. par radošu cilvēku būt, manuprāt, savā ziņā ir arī māksla neierobežot sevi, nepakļauties nepamatotām iedomām un ārējā pasaulē valdošiem priekšstatiem, aizspriedumiem, dogmām.
šādas domas man radās, jo jūtu, ka tik ļoti nepieciešams izlādēties, un atgūt enerģiju.. vienkārši crazy ir pēdējā laikām, un ja neatradīšu kādā veidā nevienam nekaitējot nomierināties, pārvērtīšos par 'enerģisko vampīru'. vienkārši fuck!

Sun, 23 Jan 2011 15:10:12 GMT

bet par spīti tam, ka kopš vakardienas viss ir sagriezies pilnīgi škērsām, par 360 grādiem, viss ir pilnīgi sagājis sviestā, es zinu, ka sev nepiedošu, ja izniekošu šīs pēdējās stundas, kas jāmācās beidzot eksāmenam.

Sun, 23 Jan 2011 15:06:59 GMT

rītdien ir eksāmens un es vienkārši sēžu un pasīvi gaidu savu spriedumu

Sun, 23 Jan 2011 14:42:25 GMT

pie pašreizējiem apstākļiem, vienīgā nomierinošā lieta, ko varēju izdarīt bija skriet. ārā atkal ir auksts. izskriet krosiņu, tāpat ar vasaras biksēm, džemperīti, bez šalles, cepures un cimdiem. pretim-nācēji jau biški skatījās šķībi, bet man jau tas vienmēr tīk.
es varētu pa nakti šitā ik pa stundai darīt, lai neaizmigtu. vajadzēja vakarnakt tā darīt, lai saglabātu to ārprāta stāvokloi, kas man šodien bija kā vēsturisku liecību.
patiesi viss ir uzburts.

Sat, 22 Jan 2011 09:00:37 GMT

šodien tāda kā doma, ka es taču esmu daļa no mūsdienu, šī brīža, šī laika kultūras, ikviens ikkatrs cilvēks izsaka un ir liecība par to, kāds īsti ir mūsu laikmets, vai tas būtu pats mūsdienīgākais, vai pats revolucionārākais, kas definē sevi par piederošu pilnīgi citam laikmetam. Jo tas viss, kas noticis ir attīstījis kultūru tieši šobrīd tieši tādu.
precīzāk sakot, es varētu tagad būt kā May'68 revolucionāre, rakstīt uz sienām Raula Vaneigema citātus no Revolution of Every Day Life, bet tas viss būtu tikai atblāzma, jo mans skatījums uz to un jebkāda mana rīcība būtu sajaukta ar šī brīža tendencēm, ar šī laika garu. nav nekādi iespējams tīrā veidā atdzīvināt to, kas ir bijis. var veidot tikai jaunu revolūciju, un vēlams uz jauniem pamatiem.
un galu galā, lai arī es esmu kultūras sastāvdaļa, vai viena no ironiskākajām mūsu laika īpatnībām nav tāda, ka man nav laika par to domāt, iedziļināties tajā un varbūt pilnveidot to visu, kas būtu pilnveidojams, jo "mūsdienu cilvēks ir mašīna, viņam nav laika sevis pilnveidošanai". viss, ko es vēl varu piebilst ir, man šobrīd jau jātaisās uz darbu, un nav laika pabeigt vai paplašināt šo ierakstu. :)

Fri, 21 Jan 2011 18:21:25 GMT

Aizeju uz teātri. Izrāde atcelta. Aktieri slimi. Haaa... smoc atkal bez kultūras, tikai 10. februārī beidzot šķiet to izrādi redzēšu. Joptvai, man tā vajadzēja atslodzi no šīs trakās sesij-stresošanas. Šodien pat nevarēju parakstīt to eksāmendarbu, kaut nebija jau tas trakākais no visiem pārējiem. Bet stress. Un lielā mērā pateicoties darbam, domājams. Kārtīga atpūta pēdējā laikā nemaz nav bijusi, pāris brīži, kas tikuši izmantoti tā saucamajai atpūtai. Arī tagad - pusatpūta, un rīt uz darbu. Vajadzēja šovakar arī uz darbu iet, ka nav teātra tad nav.
Bērnu pasaulē gan tas kosmētikas veikals tāda butaforija un parodija vien ir. Kaut kādi cliven dārgie šampūni, rakstīts cik dabīgi utt. Bet, protams, nu protams, ka pilni ar visiem sodijlauretsulfātiem un visu pārējo sekojošo. Un smaržūdeņi - normālās cenās, bet nu tik lēti un prastiem aromātiem, ka patiesībā ir neadekvāti dārgi.
Bet šodien apskatīju tieši tādu dzīvoklīti (istabiņu), kādu Dostojevskis apraksta "Noziegumā un Sodā" Rodjam. Tā, ka no gultas nepieceļoties kliņķi var aizsniegt. Nu īstas pieliekamais, turklāt ieeja ir no virtuves. Aizraujošs izaicinājums būtu tajā dzīvot. Žēl, ka vakardienas dzīvoklītis jau paņemts bija, tas bija tik glīts, ka būtu ar mieru arī pavisam savilkt galus, lai samksātu to. Bet šis ir tik 45 ar visiem komunālajiem un visu iekļauts. Vieta normālāka nekā šitas krimīgais rajons. Bet vai es patiešām varēšu tik mazā istabiņā izdzīvot? Nevajag jau neko daudz, kāpēc nebūt askētiskai un ietaupītos grašus varēšu ieguldīt kādā Ryanair biļetē.Tik kaķītis mans tik mazā telpā gan nevarēs izdzīvot. Bet logs smuks. Hmmm...

Tue, 11 Jan 2011 11:12:10 GMT

eksāmenu stress, pirmais, vēl trīs priekšā.. pēdējie šai fakultātē... nākamsemester jau tikai bakalaura darbs
varbūt nogurums, varbūt laikaposms par ko mācos ietekmē, padomju laiks austrumeiropā, visa liekulības un baiļu atmosfēra, ko var just pat tikai lasot par šo periodu, varbūt vainīga vienkārši t.s. "emocionālā spriedze" un apziņa, ka pēdējā laikā esmu bijusi "riebīgs cilvēks", padodoties tām pašām metodēm, kā mani pretinieki un tādējādi līdzinoties tiem...
jā, noskaņojums tāds, ka pat draugi liekas sveši, visas viņu domas un darīšanas, un gribas izolēties, vai vismaz pateikt, ka "I will resign"
un man šķiet, ka šobrīd patiesi mācos vien sena pieraduma un "lai mammai būtu prieks" pēc.

Sat, 27 Mar 2010 10:37:57 GMT

ok, mans jaunais sapnis tālākam laika posmam
gribu būt par kara žurnālisti, ar brīvprātīgā darba ideju laikam vien nepietiks

burvīgā lhasa de sela

Sat, 06 Mar 2010 09:52:48 GMT

You've travelled this long
You just have to go on
Don't even look back to see
How far you've come
Though your body is bending
Under the load
There is nowhere to stop
Anywhere on this road

Fri, 26 Feb 2010 13:52:44 GMT

mēs dzīvojam šausmīgā pasaulē,
nav nekas jauns, un nav nekas jauns arī tas, ka nabaga dzīvnieciņiem patversmēs tiek dots deadline, līdz kuram jāpiesakās kādam, tad tos iemidzinās,
es saprotu iemidzināšana nav sāpīga, vismaz ne tik briesmīga kā iemešana miskastē kā tai filmā Earthlings, bet
šis pats deadline princips ir šausminošs,
cerams vismaz, ka viņi paši - dzīvnieciņi to nezin, nesaprot un neapzinās,
jo tam vajadzētu būt šausmīgi - nomirt ar domu, ka neesi nevienam vajadzīgs

bezjēdzības kalngals, ceturdiena, 25. februāris

Thu, 25 Feb 2010 12:05:08 GMT

Did you exchange
A walk on part in the war,
For a lead role in a cage?

nav vairs ne vārda kā pateikt kā jūtos, un nav neviena kam paprasīt ko darīt tālāk
vistrakāk ir, ja ir tik daudz jautājumu,

vienmēr kad mēģini kaut ko atkārtot, tas nav iespējams,
vienmēr viss ir gaistošs, un nav iespējams nekad, ka kaut kas atkārtojas,
varbūt tas ir svētīgi, bet mani tas apgrūtina,

vienkārši,
nav jēgas,
un ne tikai noskaņojums šodienas ir vainīgs,
es pati nezinu vairs, kur eju

Sat, 20 Feb 2010 11:24:03 GMT

tā kā vientuļais mohikānis esmu šobrīd vienīgā bibliotēkā
jā, kurš tādā laikā vispār lien laukā no mājas...
doma bija lasīt un rakstīt
patiesībā sanāk vairāk klausīties
burvīgā Lhasa de Sela, pilnīgi kaut kas savādāks, bet tai pašā laikā visa kā atpazīstama mistrojums, bet lielisks mistrojums, aizķerās katra nots,
vai es to grāmatu vispār šodien piebeigšu konspektēt?

just below my skin I'm screaming..

Fri, 19 Feb 2010 12:37:50 GMT

How can I change the world if I can't even change myself ?
I cannot change the way I am ?
I don't know, I don't know.

Fri, 19 Feb 2010 11:30:31 GMT

jā, vēl par to aiestētiskumu,
kas noteikti ir jāattīsta,
un tas vienmēr arī aizmirstās,
atceries!

wait

Fri, 19 Feb 2010 10:00:00 GMT

vakardien lasīju sen atpakaļ pierakstītu citātu:
vajadzīga izlēmība, lai izkļūtu no bezpersoniskas neesamības kaut kā.
savādi ir ar šādiem citātiem, kas tev pasaka kā ir, un liek daboties aktīvi, darīt kaut ko, jo norāda uz tavām kļūdām,
bet tad vienmēr tu to atkal aizmirsti,
un vēl vairāk - tu pat nemaz nezini kādās reizēs šo pielietot,
principā jau vienmēr, grūti pat iedomāties situāciju, kad to mazāk vai vairāk nevarētu pielietot,

sāras mūzika vienmēr liek justies labāk, lai kāds būtu noskaņojums (jā vispār arī sliktāk, skumjāk, bet tad vienkārši patīk sevi mocīt), atkarībā jau no dziesmas,

man patika tas fragments no Andriča grāmatas: par baznīcu zvaniem Sarajevas naktī, kas noskan katrai reliģijas kopienai atsevišķā laikā.. un Dievs vien zin, kāds laiks ir ebrejiem, jo tiem nav pulkstens, tiem nenozvana..
noteikti jāizlasa visa tā grāmatiņa,
vispār man ir liela interese par Dienvidslāviju

un es esmu traka, traka, traka,
izvēloties tādu kursa darba tēmu, vai es esmu spējīga sagremot to, kas jālasa un izlaist laukā pietiekami pareizā veidā, nē, pareizs veids ir nenoteikts jēdziens, bet drīzāk, lai sanāk tā, kā jābūt, tā, lai mani nenomētā ar akmeņiem.. hi hi heh

bāc, man tik sasodīti patīk wait dzīvajā! nekad neapnīk, kaut kas traks, tās emocijas, kas viņai ir tai izpildījumā un dziesmā vispār ir dzīvas, dzīvojošas, strāvojošas un apņemošas ik reizi, atkal un atkal. ja es dziedātu, tad dziedātu tieši tā un nekādi citādi.

p.s. disimulācija parāda to, kas ir, disimulē esošo

lai lido!

Mon, 08 Feb 2010 13:17:56 GMT

eh,
brīžiem patiesi šķiet, ka esmu nedaudz vai tā pavairāk ķerta,
bet es dievinu tos brīžus, kad manī pamostās nemiera gars, lai cīnītos un panāktu to, kas man svarīgs,
nevis paliktu klusi vērojot, gaidot, kas notiks un samierinoties ar to, ka nenotiek tā kā vēlos,
jā,
tātad, the lesson of today is:
ir labi būt aizrautīgam ar kaut ko!
;)

p.s. That's just like me!

!

Thu, 04 Feb 2010 22:02:14 GMT

nav universitātē stipendijas vairāk, likvidētas.
visas stipendijas pārvērstas par sociālajiem pabalstiem,
paldies jums Izglītības (!) un Zinātnes (!) ministrija,
motivācija mācīties vēl centīgi šajā tā jau kvalitātes ziņā brūkošajā iestādē zūd tādos pašos tempos kā latvieši izceļo no šīs valsts
jo stipendijas tagad saņem tie, kam vidējais 6, nevis 9 ir.

c'est la vie, baby!

Sat, 30 Jan 2010 18:12:31 GMT

es sapņoju par savu oranžo istabu, siltumu, pledu, gasimu un iespēju domāt...
uz visiem laikiem projām no valmieras, nevar vairs būt, ka kāds mani apstādina, mans ceļš ir nosprausts,
savādāk..
vai es ilgojos pēc komforta? jā, daļēji, bet tas man vajadzīgs tikai tik daudz, lai spētu spējīgi padomāt, nevis kā šajā aukstumā drebinoties, bailēs par rītdienu, kā viss notiks, un nokārtosies, nespējot koncentrēties uz vienu lietu, domām aizslīdot, nespējot savienoties ar savu prātu vai būt mierā, jo ir tik auksts un drūms...

lai mana šī gada dziesma ir one dream:
We can feel a change is coming
Like a kiss upon a tide
Breathing life into every heart
The hopeful kind of times
Cause we'll walk this road together
Though at times we felt alone
In the struggle to leave dissent
We find the strength one yet to find

You carry your courage, carry the history
But all are gone before you
Wherever you come from
Or born of one dream finds you, standing here

And you know that you can make it
(can make it)
You've got the whole world in your hands
(whole world in your hands)
And you've spent a lifetime working for this moment
(working for this moment)
And you are shining
You're all that you wanted to be

Sat, 30 Jan 2010 17:57:27 GMT

laikam visi nupat ir uz mani apvainojušies, neviens neatbild uz e-pastiem. un es domāju, ka man ir draugi un cilvēki ar kuriem esmu iesaistījusies no sirds saprot viens otru un piedod kļūdas, bet, redz, izrādās, ka tiklīdz tu kādā veidā atšķiries, neiekļaujies, vai nevēlies iekļauties kopējā rīcībā, domu gājienā, tā esi nepareizs.
tā... kad es tēloju, izlikos, sekoju vispārējajam noskaņojumam, es biju laba, she's so nice,
bet tagad, tagad I was just me, I just did things I felt like I should, un visi pēkšņi novēršās no manis, tiklīdz pasaki savu (savējo!) viedokli skaidrāk!
varbūt vispār tagad viņi no manis attālināsies un man vajadzēs meklēt citu OL ar ko strādāt nākamajā gadā, un man visu gadu, visu vasaru tiks ar vārdiem, skatieniem pieminēts, ka neaizbraucu,
nez, bet tā ir mana izvēle šobrīd,
un laikam ir tā, kā tajā vienā grāmatā par bērnu spēlēm (vai tik tā nebija Heses Steppenwolf), ka tās visas turpinās, un kā vēl turpinās, tikai tagad tiek slēptas aiz pieaugušo nopietnajām sejām - ak jā, atceros, vienu vakaru taču palasīju Augustīna atzīšanos, tur tas bija, vispār burvīga grāmata patiesi, un tik nomierinoša...
tātad tur šis vīrs rakstīja, kā bērnībā ticis rāts par tādām lietām, ko pieaugušie paši nepārtraukti grēko, bet viņiem tas ir konvencionāli.. tās paša bērnu spēles liek spēlēt, ja tu spēlē, esi labs, ja nē, slikts...
valmiera šeit ir tik mirusi, man jābūt šeit vēl pēdējās dienas, lūdzu Dievu, lai ātrāk izdodas pārdot māju, projām no šejienes, šeit viss ir miris... drūms un drēgns, katrā lietā ir iezadzies mitrais drūmums, fiziski, bet galvenokārt jau ar sajūtām jūtami..
jā, nebūs brīnums, ka viņš man vairs nepiedos, jo pietiekoši bieži esmu izrādījusi savas kaprīzes, neapmierinātību, laikam man pašai arī tas kristu uz nerviem, ja vajadzētu strādāt ar tādu cilvēku... bet es tikai cenšos būt patiesa un atrast savu ceļu, man ir mēŗkis, sasodīts...
tikai nedaudz savādāks...
nez kas būs tālāk..

Mon, 25 Jan 2010 15:00:42 GMT

noskatījos beidzot Nepanesamo Esības Vieglumu vizuālā versijā

man ļoti patika beigas, padomju čehijas lauki, vienkārša dzīve

bet lai cik noskaņaina filma nebūtu, tā nevar līdzināties grāmatai, kur man visvairāk patika Kunderas filosofiskās atkāpes, pārdomas, kas veidoja šo grāmatu par kaut ko vairāk nevis tikai par romānu,

lai vai kā, Daniela Deja Lūisa, Žiljetas Binošas un Lenas Olinas sniegums jau vien bija skatīšanās vērts...

done!

Sat, 23 Jan 2010 22:01:10 GMT

YES!
Referāts oki doki, nosūtīts 2 ar pus minūtes pirms iesniegšanas termiņa beigām, shit! :D

Un mana sesija ar to nureiz arī ir cauri, beidzot!
FREEDOM!

sha la la, he, he

p.s. drošvien tagad kaut kad pa nakti vajadzētu pārlasīt un izlabot kļūdas, lai varētu aizsūtīt labāku versiju,
bet,
galvenais, ka šito nosūtīju laikā!