šī skaudrā sajūta, ko nevar nedz apzīmēt, nedz definēt..
tieksme atgriezties pie tā, kas kādreiz bijis dārgs un tuvs
bet nevar noliegt vairāk, censties apklusināt bēdas, skumjas, depresīvas izjūtas un neapmierinātību, tik vien kā baiļu un sociālā konsensusa dēļ.. pārvērsties un pielīdzināties, ja tas nav tas, kas man šobrīd vajadzīgs
bet tas, kas šobrīd ir vajadzigs ir drauga plecs.. varbūt nav gribējies ticēt, ka atkal varētu uznākt melnums, pēc definīcijas visam vajadzēja iet uz augšu, vairs nebūtu pieļaujamas tik dramatiskas atkāpes, disharmonija un tieksme uz visa noliegumu.. atvērtībai, vieglumai, pozitivitātei vajadzēja raksturot mani, kaut tas nozīmētu kādos brīžos apspiest sevi.
bet ir uznācis tāds smagums, kāds kopš neatminamiem laikiem nav bijis. nezinu, kad tas īsti sācies, kā piezadzies man, cik ilgi esmu to atvairījusi aiz bailēm un tā negaidītās ierašanās, bet te nu tas ir.. un pēc vairāku mēnešu varbūt nedēļu neveiksmīgas cīņas ar to, esmu spiesta atzīt to savā dzīvē un beigt izlikties esam labāka nekā esmu.

p.s. vinnija pūka multenes ir vienkārši tik labās..
http://www.youtube.com/watch?v=JyXaJzdoHlw&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=3k_cVLHEIDI