šodien tāda kā doma, ka es taču esmu daļa no mūsdienu, šī brīža, šī laika kultūras, ikviens ikkatrs cilvēks izsaka un ir liecība par to, kāds īsti ir mūsu laikmets, vai tas būtu pats mūsdienīgākais, vai pats revolucionārākais, kas definē sevi par piederošu pilnīgi citam laikmetam. Jo tas viss, kas noticis ir attīstījis kultūru tieši šobrīd tieši tādu.
precīzāk sakot, es varētu tagad būt kā May'68 revolucionāre, rakstīt uz sienām Raula Vaneigema citātus no Revolution of Every Day Life, bet tas viss būtu tikai atblāzma, jo mans skatījums uz to un jebkāda mana rīcība būtu sajaukta ar šī brīža tendencēm, ar šī laika garu. nav nekādi iespējams tīrā veidā atdzīvināt to, kas ir bijis. var veidot tikai jaunu revolūciju, un vēlams uz jauniem pamatiem.
un galu galā, lai arī es esmu kultūras sastāvdaļa, vai viena no ironiskākajām mūsu laika īpatnībām nav tāda, ka man nav laika par to domāt, iedziļināties tajā un varbūt pilnveidot to visu, kas būtu pilnveidojams, jo "mūsdienu cilvēks ir mašīna, viņam nav laika sevis pilnveidošanai". viss, ko es vēl varu piebilst ir, man šobrīd jau jātaisās uz darbu, un nav laika pabeigt vai paplašināt šo ierakstu. :)