vakardien lasīju sen atpakaļ pierakstītu citātu:
vajadzīga izlēmība, lai izkļūtu no bezpersoniskas neesamības kaut kā.
savādi ir ar šādiem citātiem, kas tev pasaka kā ir, un liek daboties aktīvi, darīt kaut ko, jo norāda uz tavām kļūdām,
bet tad vienmēr tu to atkal aizmirsti,
un vēl vairāk - tu pat nemaz nezini kādās reizēs šo pielietot,
principā jau vienmēr, grūti pat iedomāties situāciju, kad to mazāk vai vairāk nevarētu pielietot,

sāras mūzika vienmēr liek justies labāk, lai kāds būtu noskaņojums (jā vispār arī sliktāk, skumjāk, bet tad vienkārši patīk sevi mocīt), atkarībā jau no dziesmas,

man patika tas fragments no Andriča grāmatas: par baznīcu zvaniem Sarajevas naktī, kas noskan katrai reliģijas kopienai atsevišķā laikā.. un Dievs vien zin, kāds laiks ir ebrejiem, jo tiem nav pulkstens, tiem nenozvana..
noteikti jāizlasa visa tā grāmatiņa,
vispār man ir liela interese par Dienvidslāviju

un es esmu traka, traka, traka,
izvēloties tādu kursa darba tēmu, vai es esmu spējīga sagremot to, kas jālasa un izlaist laukā pietiekami pareizā veidā, nē, pareizs veids ir nenoteikts jēdziens, bet drīzāk, lai sanāk tā, kā jābūt, tā, lai mani nenomētā ar akmeņiem.. hi hi heh

bāc, man tik sasodīti patīk wait dzīvajā! nekad neapnīk, kaut kas traks, tās emocijas, kas viņai ir tai izpildījumā un dziesmā vispār ir dzīvas, dzīvojošas, strāvojošas un apņemošas ik reizi, atkal un atkal. ja es dziedātu, tad dziedātu tieši tā un nekādi citādi.

p.s. disimulācija parāda to, kas ir, disimulē esošo