laikam visi nupat ir uz mani apvainojušies, neviens neatbild uz e-pastiem. un es domāju, ka man ir draugi un cilvēki ar kuriem esmu iesaistījusies no sirds saprot viens otru un piedod kļūdas, bet, redz, izrādās, ka tiklīdz tu kādā veidā atšķiries, neiekļaujies, vai nevēlies iekļauties kopējā rīcībā, domu gājienā, tā esi nepareizs.
tā... kad es tēloju, izlikos, sekoju vispārējajam noskaņojumam, es biju laba, she's so nice,
bet tagad, tagad I was just me, I just did things I felt like I should, un visi pēkšņi novēršās no manis, tiklīdz pasaki savu (savējo!) viedokli skaidrāk!
varbūt vispār tagad viņi no manis attālināsies un man vajadzēs meklēt citu OL ar ko strādāt nākamajā gadā, un man visu gadu, visu vasaru tiks ar vārdiem, skatieniem pieminēts, ka neaizbraucu,
nez, bet tā ir mana izvēle šobrīd,
un laikam ir tā, kā tajā vienā grāmatā par bērnu spēlēm (vai tik tā nebija Heses Steppenwolf), ka tās visas turpinās, un kā vēl turpinās, tikai tagad tiek slēptas aiz pieaugušo nopietnajām sejām - ak jā, atceros, vienu vakaru taču palasīju Augustīna atzīšanos, tur tas bija, vispār burvīga grāmata patiesi, un tik nomierinoša...
tātad tur šis vīrs rakstīja, kā bērnībā ticis rāts par tādām lietām, ko pieaugušie paši nepārtraukti grēko, bet viņiem tas ir konvencionāli.. tās paša bērnu spēles liek spēlēt, ja tu spēlē, esi labs, ja nē, slikts...
valmiera šeit ir tik mirusi, man jābūt šeit vēl pēdējās dienas, lūdzu Dievu, lai ātrāk izdodas pārdot māju, projām no šejienes, šeit viss ir miris... drūms un drēgns, katrā lietā ir iezadzies mitrais drūmums, fiziski, bet galvenokārt jau ar sajūtām jūtami..
jā, nebūs brīnums, ka viņš man vairs nepiedos, jo pietiekoši bieži esmu izrādījusi savas kaprīzes, neapmierinātību, laikam man pašai arī tas kristu uz nerviem, ja vajadzētu strādāt ar tādu cilvēku... bet es tikai cenšos būt patiesa un atrast savu ceļu, man ir mēŗkis, sasodīts...
tikai nedaudz savādāks...
nez kas būs tālāk..