tā, garāko elēģiju savā blogošanas vēsturē esmu uzrakstījusi (protams, privātu :)))
izkratījusi sirdi, datora klaviatūrai, monotora ekrānam, virtuālajai videi, fui, cik nožēlojami,
tad jau labāk iztulkoju to visu igauniski, uzrakstu vēstuļpapīrā un nosūtu..
eh,
vai iet gulēt jau?
tad celties rīt un sākt pilnvērtīgu darbu pie referāta, vēl brītiņu, vēl vienu reizi A Case of You
taste so sweet, so bitter and so sweet, darling..
would I still be on my feet?

iedomājos, kā man vajadzetu ietekmēt savu prātu, lai piedzīvotu exsplosion..
ja vienmēr sāku racionalizēt, kad kaut kas neizdodas, domājot par nolemtību, ka tā lemts būt, tad tā tikai ietekmēju savu prātu un ticību,
bet vajadzētu taču sev iedvest ticību, ka var būt pēkšņas pārmaiņas, pēkšņa atvēršanās...

atkal... un mana sirds notrīsēja, cik ilgi tā vēl trīsēs..?
es esmu tik emocionāla, ka tas man tik sasodīti traucē jau...