uz profesora jautājumu šodien, nu kāpēc man šis periods neinteresējot?, man vajadzēja atbildēt, ka es vienmēr esmu noraidījusi integrācijas politiku.
bet kopumā ir jau apmierinoši, un man nevajadzētu sūdzēties, īpaši tāpēc, ka ir bijis trakāk un citiem arī iet dažādi vēl trakāk.
vakars atkal Bon Jovi un Baklija sabiedrībā. tik labi. tik labi ir vienmēr atgriezties p;ie dziesmām kā pie draugiem.
kopumā nāk prātā domas, ka tas jau nav nekādi noteikts, ka es nevarētu arī spēlēt kaut ko, vai varbūt zīmēt.. kāpēc man pašai gadu gaitā radies par sevi priekšstats, ka es neprotu, neprotu, piemēram, zīmēt, un es esmu dzīvojusi ar tādu priekšstatu ilgi, bet kāpēc es nevarētu sākt mācīties. vispār tas ir diezgan šausmīgi cik ļoti cilvēki paši ar savām pārliecībām ierobežo sevi. par radošu cilvēku būt, manuprāt, savā ziņā ir arī māksla neierobežot sevi, nepakļauties nepamatotām iedomām un ārējā pasaulē valdošiem priekšstatiem, aizspriedumiem, dogmām.
šādas domas man radās, jo jūtu, ka tik ļoti nepieciešams izlādēties, un atgūt enerģiju.. vienkārši crazy ir pēdējā laikām, un ja neatradīšu kādā veidā nevienam nekaitējot nomierināties, pārvērtīšos par 'enerģisko vampīru'. vienkārši fuck!