tā, garāko elēģiju savā blogošanas vēsturē esmu uzrakstījusi (protams, privātu :)))
izkratījusi sirdi, datora klaviatūrai, monotora ekrānam, virtuālajai videi, fui, cik nožēlojami,
tad jau labāk iztulkoju to visu igauniski, uzrakstu vēstuļpapīrā un nosūtu..
eh,
vai iet gulēt jau?
tad celties rīt un sākt pilnvērtīgu darbu pie referāta, vēl brītiņu, vēl vienu reizi A Case of You
taste so sweet, so bitter and so sweet, darling..
would I still be on my feet?

iedomājos, kā man vajadzetu ietekmēt savu prātu, lai piedzīvotu exsplosion..
ja vienmēr sāku racionalizēt, kad kaut kas neizdodas, domājot par nolemtību, ka tā lemts būt, tad tā tikai ietekmēju savu prātu un ticību,
bet vajadzētu taču sev iedvest ticību, ka var būt pēkšņas pārmaiņas, pēkšņa atvēršanās...

atkal... un mana sirds notrīsēja, cik ilgi tā vēl trīsēs..?
es esmu tik emocionāla, ka tas man tik sasodīti traucē jau...

Where do we go when we die?

We disappear. That's why we are so terrified about the dying.

pozitīva virzība:
jau trešo dienu izvairos no citu bilžu vērošanas un vērtēšanas, neinteresē, lai katrs dzīvo kā tīk, man ir mana dzīve..
lūk šādu attieksmi vēlos attīstīt,
labi, viens nelāgs ieradums no kura būs tikts vaļā... :)


tomēr... pierādās, ka arvien visvieglāk disciplinēt sevi mācībām un visvairāk var panākt, kad blakus kāds centīgi mācās, pašam ar to disciplīnu neiet tik labi, tas prasa vairāk piepūles, bet
protams
cilvēks taču dzimis, lai piepūlētos,
tikai kāpēc vienmēr tas atrod interesantākas lietas ko darīt, nekā pienākumu pildīt, to, kas vajadzīgs
vai atrod attaisnojumus, vienīgi šodienu, jo šodien jūtos tā

here I go again...
gara nakts priekšā, vajadzēja šorīt ātrāk celties, mazāk un retāk ieskatīties facebook-ā, draugos, skype-ā utt., jo šodienas goals ir referāta uzmetums pabeigts par Hitlera sekretāri

skan šobrīd pilnīgi savādā stereolab mūzika, izklausās kā...franču elektroniskā mūzika, ir jau arī, tikai ne no France bet no England
bet tāda nedaudz hipnotizējoša, balss, vārdi grūti saprotami lielākoties, mūzika vien tāda, ka prasās šupoties līdzi
dienas paiet ātri, izbaudu šī dienas, tikai nav neviena ar ko parunāties...

p.s. post-metal and doom-metal... oh, baby, it drives me crazy... I love this music...