"We should no longer paint interiors with men reading and women knitting. We should paint living people who breathe, feel, suffer and love."
Edvard Munch, 1889

Jā, tāpēc es mīlu šitos visus modernisma stilus, kas salauza klasisko, parasto, stīvo visu iepriekšejo gadsimtu mākslu. Jo tie beidzot pasaka, ka mākslai ir jāizsaka cilvēka patiesā dzīve, nevis tikai tās skaistās puses, acij tīkamās reālijas, bet gan tieši tas kā mēs jūtamies, jo tā ir mūsu dzīve šeit un tagad.
Un impresionisms to visu aizsāka, lai dzīvo Monē, Degā un Van Gogs! Un Dalī ir ģēnijs no citas planētas.

miers manī
arī mans laiks pienāks, un nevajag kā āpsim skriet visās sienās [vai āpši skrien, es pat nezinu, bet es skrienu točna]
ir jāzin savs laiks un sava vieta un jāiemācās nosvērtība, valdot pār sevi
visu ko grib nevar dabūt, bet var mēģināt gūt visu to labāko no visa tā, kas notiek
mans pašmērķis nav pēc iespējas vairāk izlasīts, uzzināts par visu kaut ko
tas ir tikai līdzeklis manā ceļā, kurā jāiemācās saprast
galvenais lai ir interese, galvenais būt iekšā - inter+esse

uz lai mūzika pavada mani manā ceļā. kā līdz šim tas ir bijis, kā tas ir, un kā tas domājams būs arī vienmēr
'I try to own my destiny that I can make or break it if I choose'

saskatīt katrā dienā
katrā darbībā un
katrā notikumā simbolu
un
pāvērst tos
sava ceļa filosofijā

jā, man patīk izmisums mūzikā

un ar tiem in the woods... esmu ne pa jokam aizrāvusies šajā week-end-ā
(: