šausmīgi savāda diena.
un tagad es saprotu, ka traki ir ar mani...
tāds dīvains cilvēks es esmu, un ne tikai...
es vienkārši gribu zināt, kāpēc man tik grūti runāties ar cilvēkiem. ok, ar Natāliju sarunas risinās viegli, bet ar citiem cilvēkiem es vispār neprotu runāties. šobrīd drošvien viens cilvēks domā, ka es esmu pavisam galvu saspiedusi kaut kur - visticamāk grāmtās, ko lasu un filmās, ko skatos, vai vēl kaut kur citur... jo šodien sanāca pilnīga izgāšanās.
armijnieku zābaki, jaka... un kas iekšā? cilvēks ar cēlām domām, kas neprot neko izpaust uz āru. un atkal palieku cilvēkiem neizprotama. kāpēc es nevaru vienkārši brīvi risināt sarunas?
kāds vēlas komēdiju? vajadzēja šodien ierakstīt manu izgāšanos. šausmīgo izgāšanos.
vai tur pie vainas tiešām ir tas, ka es tik maz komunicēju skolas laikā, šī ir šausmīga problēma, jo es tomēr nespēju integrēties sabiedrībā.

man šķiet, ka tomēr būs jāzvana kādam [kādam vārdā ......]. es nespēju atbrīvoties, tāpat kā toreiz, es pat nespēju domu skaidri noformulēt. doma sir izplūdušas un nevirknējās kopā nekādi.
bet nopietni, kā lai es tomēr risinu šo problēmu? jo problēma ir smaga, lai neteiktu vēl trakāk.

ko lai es tagad saku? kā lai attaisnoju svau rīcību? esmu tādus mēslus paspējusi līdz šim sastrādāt.
un tā gruzīšanās vēl vairāk nāk par ļaunu.