meklējot atbildi.
viena, iespiesta savās domās, nespējot atbildēt, kāpēc rīkojos tā kā rīkojos un kāpēc nerīkojos vispār.
visiem ir savas lietas, savas darīšanas, cilvēki neliekās ne zinis cits par citu. un ko tad gan es gribēju? tik lielā pilsētā nevienam nav nekādas daļas gar citiem, simtiem cilvēku paiet garām cits citam, fakultātē ik dienas redzu tos pašus cilvēkus, lielākā daļa man ir vienaldzīgi, bet pret dažiem ir simpātijas un liela vēlme ar tiem iepazīties un iedraudzēties. bet atkal mēs paejam garām vienaldzīgi. un vai tā būs visus šos gadus. tiks paiets garām un tā arī neiepazīts?
un kā gan lai runā ar cilvēkiem, ja tev jau ir izveidojies priekšstats par tiem, tik ilgi tos vērojot? kā lai runā bez priekšstatiem?
saruna kā dialogs sevis iepazīšanai. ? es nespēju, neprotu, vai man nav lemts?
nemāku komunicēt

rīt jāceļās agri, neesmu vēl sākusi neko mācīties rītdienas semināram, nav ne jausmas, par ko, lai raksta referātu, darba daudz, gribās mājās, zem segas ar karstu tējas krūzi un filmām par mīlestību un cēliem mērķiem dzīvē