Gatavošanās lv eksāmenam izpaužās iegrimšanā Reinholda Mesnera Antarktīdas ceļojuma stāstā. Nē, es neesmu pēkšņi saslimusi un neilgojos pēc ziemas, bet ziemā to nevarētu lasīt. Mesners tagad pievienojas Hareram kā maniem mīļākajiem ceļojumu grāmatu autoriem. Es tomēr gribētu reizi mūžā aizkļūt līdz Antarktīdas pirmatnībai un izbaudīt šo vēl gandrīz vienīgo cilvēka nesamaitāto pasauli, kur domas ir tīras un skaidras un patiesa ir jebkura izjūta...
Un ar katra nākamā eksāmena beigšanos pieaug prieks par to, ka klades nu var nobāzt tur, kur mana acs neieskatās. Un kāda laime ir apziņā, ka var atbrīvoties no visām skolas lietām. Tas nav tikai prieks par skolas beigšanos, prieks, ka beidzot 12 gadi ir nomocīti. Nē, tas ir kas vairāk - vārdos īsti neaprakstāma brīvības un neierobežotības apziņa. Sajūta, ka beidzot brīvi vari izplest rokas, brīvi mācīties būt pati. Skola (pareizāk sakot - sistēma) ierobežoja, galvenokārt jau garīgi.
Now I can be reborn. No looking back. Just ahead.