Visu cilvēces problēmu un netaisnību uzsūkšana jau simto reizi pēc kārtas skanot Jauns Mēness dziesmai Nemanot. Ilgi es nespēju nosēdēt, lasot par padomju gadiem. Tas ļoti nomāc. Tā nav antipozitīva pasaka par pagātni, bet pavisam nesena realitāte. Un manam prātam viena no visneizprotamākajām lietām pasaulē - kā gan joprojām Krievijā jaunieši staļinu var uzskatīt par visu laiku veiksmīgāko padomju savienības līderi? [diktatora vārds un valstu savienības nosaukums apzināti rakstīts ar mazo burtu.] Neizportu kā pat apzinoties visu negatīvo, šausmīgo pagātni, Krievija tomēr virzās atpakaļ uz autokrātijas ceļu, atpakaļ uz cilvēku brīvības un vārda ierobežošanu, ārējā ienaidnieka meklešanu visur, cilvēku maldināšanu un nepareizu izglītošanu. Kā gan cilvēki joprojām tai sasodītajā Krievijā var domāt, ka 1940. gadā patiešām staļins izglāba Latviju un ka latviešiem jābūt pateicīgiem krieviem....??? Kāpēc cilvēki nesaprot savas kļūdas? Kāpēc arvien jaunas paaudzes, kas nāk politikā dara atkal to pašu... Viņi taču redz tās kļūdas, viņi redz netaisnības... bet viņi eit to pašu ceļu. Kāpēc politikā un līdz ar to pie varas tik reti ir cilvēki, kas patiesi vēlas darīt pasauli labāku? Cik taspatiesībā ir naivs jautājums.... Bet es nesaprotu. Es nesaprotu šo pasauli. Es nesaprotu kāpēc joprojām tik daudz viet pasaulē notiek cilvēku apspiešanas, genocīdi, kari, briesmigi cilvēktiesību pārkāpumi, kurus nevar attaisnot ne ar ko, lai ko arī kādi valstu līderi teiktu. Joprojām Tibetā ķīnas komunisti turpina iznīcīnāt vēl pēdējās paliekas, kas palikušas no unikālās tibetiesu kultūras, joprojām tiek šauts uz mierīgajiem tibetiešu svētceļniekiem, kas vēlas šķērsot robežu, lai dotos pie sava garīgā līdera. krievija uzdrošinās piedraudēt citām valstīm, ka fakts, ka tās atzīst kādas mazas serbu valstiņas neatkarību, pasliktinās to attiecības. ķīnas komunisti atbalsta genocīdu sudānā, un viens no nozīmīgākajiem un lielākajiem visas pasaules sabiedrības notikumiem, kura devīze ir "Viena pasaule, viens sapnis", notiks šajā komunistu midzenī. Es neskatīšos šogad Pekinas olimpiskās spēles un labprāt uzrīkotu kādu protesta un boikota akciju pret ķīnu uz šo Olimpisko spēļu laiku. "Mana sirdsapziņa neļaus man turpināt darbu kā parasti. Mans laiks un enerģija jāvelta nevis olimpiādes ceremonijām, bet gan centieniem apturēt neaprakstāmos noziegumus pret cilvēci, kas turpinās Dārfūrā," tā sacīja S. Spīlbergs. Ir, ir vēl pasaulē daudz cīnītāju par labāku pasauli, cīnītāju pret ļaunumu, bet lielākoties tie nav pie varas un pārsvarā neko daudz nevar ietyekmēt, vien psaust savu viedokli, izmantotjot savu atpazīstamību, bet arī tas ir daudz. Ļoti daudz.

Bet tikmēr - es paskatos sev apkārt - un redzu šauru psauli, cilvēkus, kam rūp tikai viņi paši, labākajā gadījumi vēl tuvi cilvēki apkārt. Žetonvakars. Priekš kam man tādu? Priekš kam vajadzīga tā izrādīšanās? Vai tas ir galvenais dzīvē? Paspīdēt! Nākamsestdien modes skate. Es zinu, ka es tur jutīšos slikti, jo nebūšu ne uz desmito daļu tik grezna kā visi pārējie. Elegantas vakarkleitas, visvisādas frizūras, par kurām tiek domāts un plānots jau mēnešus iepriekš. Un visbeidzot tas viss būs tikai viena no ikgadējām parādēm... Tādas bijušas iepriekšējos gados, tādas būs nākamgad, vienmēr viens un tas pats. Man tas viss šķiet smieklīgs. Ārišķības, zem kurām cilvēks pazūd. Un līdz ar to viņa vērtība. Es tikai vēlos kaut cilvēki pievērstos nopietnākām lietām. Kāpēc skolā netiek runāts par tām briesmu lietām, aks notiek pasaulē? Vai tad tas nav tik daudzkārt svarīgāk? Kāpēc skolā ir tik daudz muļķīgu un sīku lietu, kurām man ir jāpatērē savs laiks, pilnīgi bezjēdzīgi... Tā nav vairs tikai sistēmas bezjēdzība. Tas ir protests pret ierobežoto domāsānas stilu, kas, manurpāt, latviešiem ir raksturīgs. 'Tikai es un mana apkārtne, citur lai notiek vienalga kas, man vienalga, ja tikai tas neskar mani.'

Sabiedrībai "augšas" joprojām baro to, ko tā spēj sagremot un tikai to, ko tai vajadzētu zināt. Tā ats ir visur, tā tas ir visā pasaulē, visur par cilvēcību reāli lielākā vērtē ir nauda un vara.