you know - there's one more movie I'll remember forever... before sunset...
ir tik labi sajusties kā kaut kur citur, darot ko citu, esot kam citam... es apmēram tā jutos skatoties to filmu - it kā es būtu Selīna.. vai vienkārši kāds ekskursants Vīnē... vai.. es pat nezinu, es vienkārši iejutos filmā - vilciens, Vīne, sarunas... jā tas, kas man patiešām fascinē, iedvesmo un ko vēlos - ceļot, vienkārši ceļot, braukāt no vienas vietas uz otru, bez kāda konkrēta, smalki izplānota maršruta, negaidīti sastapt kādu jauku cilvēku, runāties... runāties par visu, izrunāt visu sirdi, visu, ko neesmu varējusi nevienam pastātīt visu savu dzīvi... Jā, ir pavisma skaidrs kāpēc es to filmu atrodu sev tik tuvu (atkal mana angliskā latviešu valoda :D), kāpēc man tik ļoti patika tā filma! Brīvība un skumjas. Sarunas un prieks. Atklātība un vajadzība pēc otra cilvēka.... es zinu, es citreiz saku un jūtos tā it kā man nevajadzētu nevienu, es saku sev, es kļūšu, man jāķļūst, par stipru, patstāvīgu sievieti, kas nekad nekļūst atkarīga no kāda vīrieša un neiemīlās tā, ka nespēj domāt un koncentrēties jebkam citam kā tikai uz šo cilvēku, nespēj mācīties, fokusēties darbam utt. Njā.. bet patiesībā... es mīlu mīlestību. pat ja vēl īsti nezinu, kas tā ir, pat, ja man nav gandrīz nekādas (pilnīgi gandrīz nekādas) pieredzes šajā sarežģītajā padarišanā... bet es esmu tik daudz domājusi par to visu, un cauri visam es jūtos tā, ka domāju, ka tas no visas tiesas ir kas skaists.. pats skaistākais? jā, pats skaistākais... jo... vai es spētu sajusties vēl skaistāk nekā tad, kad vienkārši skatītos uz vīrtieti, kas man patīk, un viņš skatītos uz mani? mēs vienkārši skatītos viens uz otru un izbaudītu viens otra klātbūtni, es izbaudītu viņa vīrišķību, viņš izbaudītu manu sievišķību... mēs būtu viens vesels, bet tomēr mēs būtu pilnīgi pretēji, jo viņam es patīku kā sieviete un viņam patīk viss, kas manī ir kā sievietē, bet mani pievilktu visss, aks viņā ir kā vīrietī. Tik līdzīgi un tik atšķirigi... Staigāt sadodoties rokās, dejot.. sakt dejot pēkšņi uz ielas, izdzirdot kaut kur skanam kādu melodiju, lūkoties viens uz otru, skūpstīties... vērot viens otru.. vienkārši būt... un tad...
un tad viņiem bija jāškirās... viņš devās atpakaļ uz štatiem, viņa uz parīzi... katrs uz savām ierastajām dzīvēm.. es zinu to sajūtu. toreiz es jūtos... drošvien ne tik spēcīgi kā viņi tajā filmā (nu ja pieņemtu, ka filma tā filmā ir pilnīgi un galīgi dokumentāla), bet toreiz aizejot prom no viņa, pēdējo reizi apskaujot viņu, redzot viņu aizejam un nepaskatoties atpakaļ (varbūt viņš paskatījās atpakaļ, kā filmā meet joe black? es tačuu nezinu, joprojām es nezinu, jo es taču nepaskatījos!...), pēc tam iekāpjot autobusā, man bija daudz laika domām, un tas bija viss no kā es sastāvēju tobrīd - no domām un šo domu izraisītā nemitīgā smaida uz manām lūpām... un skumjām patiesībā, jo nu es braucu uz savu pusi, un viņš devās savās gaitās un es nezināju, kad atkal viņu satikšu.. es domāju tās savādās ilgas.. mirklis, ko viņi bija kopā, tobrīd likās nebeidzams.. es domāju viņi zināja, ka tas beigsies, viņi to nepārtraukti apzinājās, bet tobrīd mirklis nebeidzās un viņiem vēl bija laiks (kas tiesa gan ik brīdi pamazām iztecēja...) un tad nu tu esi pēkšņi tajā mirklī, kad jūs esat šķirti un tu neko nevari darīt, pilnīgi neko, vien ilgoties, sapņot un skumt, priecāties un smaidīt... un skumt.. Un pa kuru laiku gan pagāja šī nebeidzamība? Bet tas fakts, tieši tas, ka tu neko nevari darīt, jo tu taču nevari pagriezt laiku atpakaļ... bet tu vēlies satikt šo cilvēku, un vēlreiz izbaudīt kopīgos mirkļus! Savādi... tas viss ir tik savādi...
es saku, es nevaru būt nekāda radikāliste, kā citreiz nolemju un cenšos būt.. feministe - vīriešu nīdēja... vai īsta rokenrolmeitene ar ķēdēm, ādas jakām utt. vai Nīčes filosofijas absolūtā piekritēja, kas asi vēršās pret visu un visiem, kas ir tādi, kād tie, pret kuriem Nīče vērsies savā filsofijā... vai .. es vienkārši varu būt šī vienkāršā meitene, kas interesējas par visu un ir pilnīga brīvdomātāja jebkurā jomā, kas spēj paskatīties uz lietām no visādiem redzespunktiem, nevis radikāli iestājas tikai par vienu viedokli, es varu būt un gribu būt tā, kas ir viss un nav nekas patiesībā no tā... nu tā kā Selīna.Viņa interesējas un ir zinoša visās jomās un savā vienkāršība ir visbagātāka personība... (jā, es tomēr neprotu īsti izteikt, ko domāju... gotta learn still), bet viņa ir atvērta un atklāta pret visu...,viņa ir brīva, jo nepiesaista sevi nekādām kopienām, neļauj negatīvām (vai pozitīvām) dzīves pieredzēm iesist sevi kādā ceļmalas purvā, ar to es domāju, piemēram, ja viņai ir negatīva attiecību pieredze, viņa nevis noslēdzas sevī un nolemj nevienam vairāk neuzticēties un nesaistīties ne arvienu vīrieti, jo "visi viņi ir vienādi", bet vienkārši pieņem to kāieredzi, mācās un paņem no šīs pieredzes to, ko vajag, bet neļauj tai nostumt sevi no ceļa, sava ceļa... viņa saglabā mērenu, skaidru prātu un paliek atvērta pasaulei... jā, lūk tas ir pats jaukākais un gudrākais... 'spēt pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, un nebūt atkarīgam no tā, ko iegūstam vai zaudējam'... vienkāŗsi būt brīvam no visiem aizpriedumiem (kaut pinībā nekad nevar but, bet tā jau ir cita filsofēšanas doma), nedomāt tikai jā un nē, bet paraudzīties uz katru lietu, darbību, parādību utml. individuāli un atšķirīgi, atkarībā no tobrīd esošajiem apstākļiem izvērtēt to... piemēram, ir daudz dzirdēts, ka nevajag iet līdzi svešiniekiem, īpaši uz nezinām vietām un ja tev nav neviena pazīstama tuvumā, kur griezties pēc palīdzības... tātad, visādu stāstu, kas radījuši šādu spriedumu, iebiedētai tev nevajadzētu iet līdzi svešiniekam, ko pazīsti pāris minūtes, pāris stundas, un kas tevi pēkšni aicina doties viņam līdzi... jo - vis kaut kas var notikt... nekad neko nevar zināt kā saka... bet ja paskatās uz konkrēto gadījum, ja ieklausās savā sirdī un intuīcijā, ko tās tev saka, nevis paļaujās tikai uz prātā esošiem, citu cilvēku padomiem, kas ir domāti visām situācijām kopumā, ebt ne katram gadījumam atsevišķi, jo katra situācija taču ir atšķirģia... tātad, paskatoties uz konkrēto gadījumu, var pieļaut izņēmumu un beigās piedzīvot ko feinu, ļauties piedzīvojumam...
Jā, šis ir murgs... filmas iespaidā es kaut ko murgoju... nēt, tas viss ir manā prāta un to domāju tā arī, bet nekad neprotu neko īsti tā arī ietērpt vārdos... tāpēc vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas spēj precīzi izteikt, ko tie domā, visas savas domas ietēprt atbilstošos vārods, skaidrās, viegli ziprotamās teikumu konstrukcijās. Kamer es varu vārīties 10 minūtes no vieta sun tā arī nepateikt savu domu tā īsti! Nudien! Tā ir!
Bet šobrīd es vienkārši vēlos piedzīvot ko tik skaistu kā tai filmā. Nežēlīgi, sasoditi vēlos!
Un vēlos ceļot, apceļot visu Eiropu, vienkārši braukāt kaut kur... apceļot visu pasauli... jo visur ir tik skaisti.. jāprot vien pašam to skaistumu saskatīt.
Vienkārši būt, dzīvot. Nebūt ne no kā un ne no viena atkarīgam... un būt pilnīgi atklātai pret sevi un sarunās ar citiem... atklāta komunikācija, bez samākslotības, bez stereotipiem (smiešanās un ironizēšana par stereotipiem , lūk, kas man tīk), bez prātošanas, ko gan tas ci;vēks padomās par mani, kad teikšu viņam to un to.. nē labāk, izklāstījusi vinam savus šos uzskatus nedaudz savādākā veidā... Nē! Man tas viss kaitina un krīt uz nerviem. Vēlos atklātas, tiešas sarunas, runāt, ko patiesi domāju un dzirdēt no otra, ko tas patiešām grib teikt, nevis to, ko saka, jo dom;a, ak vēlos to dzirdēt...
Es vienkāŗsi vēlos sajust brīvību dzirkstam sevī... Vairāk par visu - iekšējo brīvību sevī!
Jāaug daudz... bet es augu katru dienu.. tas lūk ir pats labākais, ka man ir iespēja ik dienas kļūt arvien labākai... jo šodien es zinu vakardienas kļūdas, un rītdien manā bagāžā būs šodiena ar visu, kas tajā noticis...
Un ironiskā paradoksalitāte šajā, kas pašsaplosa - tai pašā laikā es ar katru dienu kļustu vecāka un man paliek arvien mazāk laika... šis, lūk, ir tas koks ar diviem galiem. Visam apakšā ir koks ar diviem galiem...
sasodītā dzīve...
un tomēr ir tik skaisti... justies un just...
ir tik labi sajusties kā kaut kur citur, darot ko citu, esot kam citam... es apmēram tā jutos skatoties to filmu - it kā es būtu Selīna.. vai vienkārši kāds ekskursants Vīnē... vai.. es pat nezinu, es vienkārši iejutos filmā - vilciens, Vīne, sarunas... jā tas, kas man patiešām fascinē, iedvesmo un ko vēlos - ceļot, vienkārši ceļot, braukāt no vienas vietas uz otru, bez kāda konkrēta, smalki izplānota maršruta, negaidīti sastapt kādu jauku cilvēku, runāties... runāties par visu, izrunāt visu sirdi, visu, ko neesmu varējusi nevienam pastātīt visu savu dzīvi... Jā, ir pavisma skaidrs kāpēc es to filmu atrodu sev tik tuvu (atkal mana angliskā latviešu valoda :D), kāpēc man tik ļoti patika tā filma! Brīvība un skumjas. Sarunas un prieks. Atklātība un vajadzība pēc otra cilvēka.... es zinu, es citreiz saku un jūtos tā it kā man nevajadzētu nevienu, es saku sev, es kļūšu, man jāķļūst, par stipru, patstāvīgu sievieti, kas nekad nekļūst atkarīga no kāda vīrieša un neiemīlās tā, ka nespēj domāt un koncentrēties jebkam citam kā tikai uz šo cilvēku, nespēj mācīties, fokusēties darbam utt. Njā.. bet patiesībā... es mīlu mīlestību. pat ja vēl īsti nezinu, kas tā ir, pat, ja man nav gandrīz nekādas (pilnīgi gandrīz nekādas) pieredzes šajā sarežģītajā padarišanā... bet es esmu tik daudz domājusi par to visu, un cauri visam es jūtos tā, ka domāju, ka tas no visas tiesas ir kas skaists.. pats skaistākais? jā, pats skaistākais... jo... vai es spētu sajusties vēl skaistāk nekā tad, kad vienkārši skatītos uz vīrtieti, kas man patīk, un viņš skatītos uz mani? mēs vienkārši skatītos viens uz otru un izbaudītu viens otra klātbūtni, es izbaudītu viņa vīrišķību, viņš izbaudītu manu sievišķību... mēs būtu viens vesels, bet tomēr mēs būtu pilnīgi pretēji, jo viņam es patīku kā sieviete un viņam patīk viss, kas manī ir kā sievietē, bet mani pievilktu visss, aks viņā ir kā vīrietī. Tik līdzīgi un tik atšķirigi... Staigāt sadodoties rokās, dejot.. sakt dejot pēkšņi uz ielas, izdzirdot kaut kur skanam kādu melodiju, lūkoties viens uz otru, skūpstīties... vērot viens otru.. vienkārši būt... un tad...
un tad viņiem bija jāškirās... viņš devās atpakaļ uz štatiem, viņa uz parīzi... katrs uz savām ierastajām dzīvēm.. es zinu to sajūtu. toreiz es jūtos... drošvien ne tik spēcīgi kā viņi tajā filmā (nu ja pieņemtu, ka filma tā filmā ir pilnīgi un galīgi dokumentāla), bet toreiz aizejot prom no viņa, pēdējo reizi apskaujot viņu, redzot viņu aizejam un nepaskatoties atpakaļ (varbūt viņš paskatījās atpakaļ, kā filmā meet joe black? es tačuu nezinu, joprojām es nezinu, jo es taču nepaskatījos!...), pēc tam iekāpjot autobusā, man bija daudz laika domām, un tas bija viss no kā es sastāvēju tobrīd - no domām un šo domu izraisītā nemitīgā smaida uz manām lūpām... un skumjām patiesībā, jo nu es braucu uz savu pusi, un viņš devās savās gaitās un es nezināju, kad atkal viņu satikšu.. es domāju tās savādās ilgas.. mirklis, ko viņi bija kopā, tobrīd likās nebeidzams.. es domāju viņi zināja, ka tas beigsies, viņi to nepārtraukti apzinājās, bet tobrīd mirklis nebeidzās un viņiem vēl bija laiks (kas tiesa gan ik brīdi pamazām iztecēja...) un tad nu tu esi pēkšņi tajā mirklī, kad jūs esat šķirti un tu neko nevari darīt, pilnīgi neko, vien ilgoties, sapņot un skumt, priecāties un smaidīt... un skumt.. Un pa kuru laiku gan pagāja šī nebeidzamība? Bet tas fakts, tieši tas, ka tu neko nevari darīt, jo tu taču nevari pagriezt laiku atpakaļ... bet tu vēlies satikt šo cilvēku, un vēlreiz izbaudīt kopīgos mirkļus! Savādi... tas viss ir tik savādi...
es saku, es nevaru būt nekāda radikāliste, kā citreiz nolemju un cenšos būt.. feministe - vīriešu nīdēja... vai īsta rokenrolmeitene ar ķēdēm, ādas jakām utt. vai Nīčes filosofijas absolūtā piekritēja, kas asi vēršās pret visu un visiem, kas ir tādi, kād tie, pret kuriem Nīče vērsies savā filsofijā... vai .. es vienkārši varu būt šī vienkāršā meitene, kas interesējas par visu un ir pilnīga brīvdomātāja jebkurā jomā, kas spēj paskatīties uz lietām no visādiem redzespunktiem, nevis radikāli iestājas tikai par vienu viedokli, es varu būt un gribu būt tā, kas ir viss un nav nekas patiesībā no tā... nu tā kā Selīna.Viņa interesējas un ir zinoša visās jomās un savā vienkāršība ir visbagātāka personība... (jā, es tomēr neprotu īsti izteikt, ko domāju... gotta learn still), bet viņa ir atvērta un atklāta pret visu...,viņa ir brīva, jo nepiesaista sevi nekādām kopienām, neļauj negatīvām (vai pozitīvām) dzīves pieredzēm iesist sevi kādā ceļmalas purvā, ar to es domāju, piemēram, ja viņai ir negatīva attiecību pieredze, viņa nevis noslēdzas sevī un nolemj nevienam vairāk neuzticēties un nesaistīties ne arvienu vīrieti, jo "visi viņi ir vienādi", bet vienkārši pieņem to kāieredzi, mācās un paņem no šīs pieredzes to, ko vajag, bet neļauj tai nostumt sevi no ceļa, sava ceļa... viņa saglabā mērenu, skaidru prātu un paliek atvērta pasaulei... jā, lūk tas ir pats jaukākais un gudrākais... 'spēt pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, un nebūt atkarīgam no tā, ko iegūstam vai zaudējam'... vienkāŗsi būt brīvam no visiem aizpriedumiem (kaut pinībā nekad nevar but, bet tā jau ir cita filsofēšanas doma), nedomāt tikai jā un nē, bet paraudzīties uz katru lietu, darbību, parādību utml. individuāli un atšķirīgi, atkarībā no tobrīd esošajiem apstākļiem izvērtēt to... piemēram, ir daudz dzirdēts, ka nevajag iet līdzi svešiniekiem, īpaši uz nezinām vietām un ja tev nav neviena pazīstama tuvumā, kur griezties pēc palīdzības... tātad, visādu stāstu, kas radījuši šādu spriedumu, iebiedētai tev nevajadzētu iet līdzi svešiniekam, ko pazīsti pāris minūtes, pāris stundas, un kas tevi pēkšni aicina doties viņam līdzi... jo - vis kaut kas var notikt... nekad neko nevar zināt kā saka... bet ja paskatās uz konkrēto gadījum, ja ieklausās savā sirdī un intuīcijā, ko tās tev saka, nevis paļaujās tikai uz prātā esošiem, citu cilvēku padomiem, kas ir domāti visām situācijām kopumā, ebt ne katram gadījumam atsevišķi, jo katra situācija taču ir atšķirģia... tātad, paskatoties uz konkrēto gadījumu, var pieļaut izņēmumu un beigās piedzīvot ko feinu, ļauties piedzīvojumam...
Jā, šis ir murgs... filmas iespaidā es kaut ko murgoju... nēt, tas viss ir manā prāta un to domāju tā arī, bet nekad neprotu neko īsti tā arī ietērpt vārdos... tāpēc vienmēr apbrīnoju cilvēkus, kas spēj precīzi izteikt, ko tie domā, visas savas domas ietēprt atbilstošos vārods, skaidrās, viegli ziprotamās teikumu konstrukcijās. Kamer es varu vārīties 10 minūtes no vieta sun tā arī nepateikt savu domu tā īsti! Nudien! Tā ir!
Bet šobrīd es vienkārši vēlos piedzīvot ko tik skaistu kā tai filmā. Nežēlīgi, sasoditi vēlos!
Un vēlos ceļot, apceļot visu Eiropu, vienkārši braukāt kaut kur... apceļot visu pasauli... jo visur ir tik skaisti.. jāprot vien pašam to skaistumu saskatīt.
Vienkārši būt, dzīvot. Nebūt ne no kā un ne no viena atkarīgam... un būt pilnīgi atklātai pret sevi un sarunās ar citiem... atklāta komunikācija, bez samākslotības, bez stereotipiem (smiešanās un ironizēšana par stereotipiem , lūk, kas man tīk), bez prātošanas, ko gan tas ci;vēks padomās par mani, kad teikšu viņam to un to.. nē labāk, izklāstījusi vinam savus šos uzskatus nedaudz savādākā veidā... Nē! Man tas viss kaitina un krīt uz nerviem. Vēlos atklātas, tiešas sarunas, runāt, ko patiesi domāju un dzirdēt no otra, ko tas patiešām grib teikt, nevis to, ko saka, jo dom;a, ak vēlos to dzirdēt...
Es vienkāŗsi vēlos sajust brīvību dzirkstam sevī... Vairāk par visu - iekšējo brīvību sevī!
Jāaug daudz... bet es augu katru dienu.. tas lūk ir pats labākais, ka man ir iespēja ik dienas kļūt arvien labākai... jo šodien es zinu vakardienas kļūdas, un rītdien manā bagāžā būs šodiena ar visu, kas tajā noticis...
Un ironiskā paradoksalitāte šajā, kas pašsaplosa - tai pašā laikā es ar katru dienu kļustu vecāka un man paliek arvien mazāk laika... šis, lūk, ir tas koks ar diviem galiem. Visam apakšā ir koks ar diviem galiem...
sasodītā dzīve...
un tomēr ir tik skaisti... justies un just...
mood: in love with life and love
soundtrack: klusums, kas skan tad, kad ar skaņām vairs nepietiek
uzglezno vārdu haosā
cheerful