jau otro dienu moca nesamierināms iekšējais protests pret skolu un visu tās sistēmu. spēcīgāk kā jebkad vēl līdz šim.
kļūst arvien grūtāk izturēt tos standartus un sīkumaino domāšanas stilu, ko tā uzspiež. blēņas.
es pieaugu. pieaugušie nevarētu izturēt skolu, tikai bērnus var paverdzināt un pielāgot masu standartiem.
par laimi palikuši vēl tikai pāris mēneši, un tad viss - nevēlos vairs dzirdēt vairāk neko ne par ko un ne par vienu... cita dzīve, soļi pretī savai laimei.

domāt par iekšējo valsti, kurā valdošā vara pieder izpratnei, analīzei un kritiskai uztverei.

Labāk ir mūžām palikt vienam nekā pārdoties un nodot sevi ārišķīgas atzinības un kopējas prastības labā.

un tomēr tā ir taisnība, ka es pārāk daudz orientējos uz negatīvām emocijām, kas pirmkārt un visu galvenokārt nāk par ļaunu nevienam citam tik ļoti nē kā vien man pašai.
domāju par tiem, kas nav vērti, lai analizētu viņu domas un rīcības
domāju par to cik ļoti manas dzīves vērtības un mērķi nesaskan ar vairuma - materiālistu un karjeristu mērķiem
domāju par to kā man liek justies cilvēki, kas man netīk
domāju par visām nepareizībām ko redzu un nespēju pieņemt
šāda nepārtraukta domāšana un koncentrēšanās uz lietām, kas nav tā vērtas, nāk par sliktu tikai man pašai
tas tikai kavē manu pašattīstību
domāt tikai par sevi
iepludināt sevī mazliet egoisma, patmīlības un nekaunības
man ir jākoncentrējas uz to, kas man pašai svarīgs un īpašībām, ko vēlos sevī attīstīt, uz savām pašizjūtām un jālaiž gar ausīm viss, kas nav pieņemams ne brīdi neprātojot par tām un neizniekojot savu enerģiju, jo izšķiesto nevar atgūt... tāpēc jādzīvo vienkārši sev un nekad nedrīkst kļūt atkarīga no kāda, tas ir viens no vislielākajiem ļaunumiem individuālitātei un apziņas brīvībai, radošai brīvībai
tik grūti koncentrēties, ja uztvere ir piesārņota
lai top vairogs, kas atvairītu visas apkārtnes negācijas, kas zog manu enerģiju. Manu!
tik daudz plānu, tik daudz ideju, tik daudz mērķu - lūk, tur man jāvirza mana enerģija
beidzot tas ir jāiemācās, lai es kļūtu par to, ko vēlos!