šonakt sapņoju sapni, kas pēc savas būtības bija pavisam bezjēdzīgs, vien iztraucēja manu iekšējo līdzsvaru. Tajā sapnī, es sapņoju vēl kādu sapni, un kas zin, varbūt iekš tā bija vēl kāds sapnis.
Bet atceros, ka vakarnakt aizmigu ar pavisam skaidrām domām par lietu bezjēdzību, par to, kur tad šis viss ceļš patiesībā ved, ja kādubrīd tas tāpat beidzās...? Un vai es kādreiz atradīšu patiesu laimi un harmoniju?
es jau zinu, ka nekur citur tā nav jāmeklē kā vien manis pašas un manī, bet dažreiz tik ļoti gribās, lai kāds - tāds pats frīks kā es - vienkārši ir blakus un uzklausa.
es nedrīkstētu ļaut vilšanās sajūtai mani nospiest un iznīcināt ticību kam patiesi skaistam... bet kaut es spētu paskatīties citā virzienā
re, nav nemaz vairs tik bezjēdzīgi.. bet skumji gan.
bet vai varētu būt savādāk? varbūt vislabāk ir tā kā ir, un viss labais vienmēr tomēr nāk ar laiku, bet viltus slēpjas aiz pievilcības plīvura, kas ātri nokrīt un neatstāj nekā, vien iekšējo diskomfortu

dažas lietas laikam nekad nemainās un nav vērts tās mainīt ar jebkādiem līdzekļiem. Labāk pieciest un pagaidīt. Un saglabāt savu patiesību.
un laikam manu dzīvi vislabāk raksturo Guarranteed dziesmas vārdi: they think about me and my wandering, but I'm never what they thought
citreiz es cenšos pierādīt tiem pretējo, bet arvien biežāk pēdējā laikā vairs nē... zinu, ka nesapratīs. Tas jau ir iestrādājies un jau zemapziņā es zinu, ka labāk ir paklusēt