Jā, patiesi izrādās, ka arī latviešiem var būt skaistas, labas dziesmas. akmenju daarzs - viņiem dziesmas skan tik labi, ka pirmo reizi vispār rodas sajūta, ka latviešu valodā dziesma izklausās labi, un kā vēl... Bet, protams, paklausoties to, kas skan pa radio latviešu valodā, šī sajūta uzreiz pazūd pilnībā. Bet Akmenju daarza dziesmās bez latviešu valodas labskaņas dziesmu tekstos, ir arī vēl tāda stipra smeldze, smeldze, kurā gribas un var pazust vienkārši!, tādas kā sāpes par visu, kas mani ļoti piesaista tajā mūzikā. un vēl, galvenokārt, vārdu dēļ rodas tāda savāda, augstāka noskaņa. it kā tā būtu nevis parasta dziesma, bet tā paustu ko augstāku, cēlāku, svētāku... man, kas vienmēr tiecās pēc neikdienišķām sajūtām, tādām sajūtām, kas spēcīgi pārņemtu visu ķermeni, šādas dziesmas ir kā īpašs deserts...

rietumvēju čukstu pieskāriens...

pilniigi raudaat gribas

lūk šo var saukt par mūziku šī vārda pilnā nozīmē, nevis tos traļi-vaļi radio formātus, kas skan visur un visiem tik ļoti tīk. jā, un tajā Ievu Ziedu dziesmā var atrast atkal jaunas sajūtas.

kaut reizi Saules muuzhaa, ienaac manaa ierastaa, vientuljaa dziivee...


caur mākoņu arku
tur uz debess parku

Felicity - lai kāds arī nebūtu man noskaņojums, šī TV filma man vienmēr iedod kaudzi ar veselīgi pozitīvām emocijām. Tas patiesums, neizpušķotā realitāte, īsta draudzība, kas tur attēlota nevar atstāt vienaldzīgu, un turklāt es, protams, saskatu daudzas līdzības ar sevi Kerijas Raselas atveidotajā Felicitas tēlā. Un ievadtēma pati par sevi ir īpaša un orģināla, gan Amy Jo Johnson ievadtēmas melodija, gan melnbaltās bildes ar TV filmas varoņiem, tas viss kopā it kā tells a story.. A story that I'd like to be a part of so much.
un vispār arvien biežāk pēdējā laikā man rodas vēlme kaut es varētu būt aktrise un es arī laikam saprotu, ka tas ir ne tikai tāpēc, ka tas būtu aizraujošs un radošs darbs, bet arī tāpēc, ka man pašai ikdienas dzīvē ļoti pietrūkt visdažādākās emocijas, man nav kur izpausties, kur rast iedvesmu, lai tad no tā arī rastos emociju gammas. Un es tik ļoti vienmēr tiecos pēc visvisādām sajūtām, jo patiesībā ir tik skaisti sajust, ka caur tevi plūst prieks, laimes šalkts, pārsteigums, aizrautība ar ko, arī skumjas, protams un vēl daudz dažādu emociju. Mana ikdienas dzīve ir vienmuļa, jo lielāko daļu no tās patērē skola un mācības, kas citreiz tik ļoti nogurdina un pat garīgi iztukšo citreiz... un vienigais veids kā ikdienā ķert emociju varavīksnes krāsas ir caur mūziku, kas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc man mūzika tik ļoti nepieciešama. kā ēdiens! un vēl es tās krāsas ķeru caur filmām, arī to pašu Felicitas TV seriālu, caur grāmatām vai kādiem citiem mākslas izpausmes veidiem, kas iedvesmo. Man tas viss ir nepieciešams.
Un tāpēc arī vēlos lai ātrāk pienāk mācību gada beigas, un es varu doties projām no šīs pilsētas pavisam, jo šī pilsēta mani ļoti nogurdina, es nevaru šeit izpausties, tāpēc ārēji pat šķiet, ka es šeit vienkārši eksistēju. Un šeit ir arī daudz kas, ko vēlos pamest, ko vēlos aizmirst un sākt jaunu posmu savā dzīvē. Un es patiesi ar gaidām lūkojos uz to, kad domāju par to, tad nereti pārņem sajūta, ka stāvu pie sliekšņa kaut kam feinam, tikai vēl drusciņ, drusciņ jāpagaida līdz tas varēs sākties. Tad būs ardievu skola uz visiem laikiem, jo būšu liela meitene un apkārtējā atmosfērā vairs nebūs jaušams nekas nospiedošs, kas man traucē izpausties, un es varēšu sākt ceļu uz virzīšanos pretī saviem mērķiem! Patiesībā domas un gaidas par to mani pēdējā laikā, vēl esot šeit, citreiz uztur pie moža gara!

wherever you go, go with all your heart!

Svešinieks

- Ko mīli tu visvairāk, cilvēk, mīklainais? Vai tēvu, māti, māsu, varbūt brāli?
- Man tēva nav, nedz mātes, māsas, brāļa nav.
- Un draugus?
- Jūs vārdu minējāt, ko neesmu līdz šim vēl izpratis.
- Dzimteni?
- Es nezinu, kur viņa atrodas.
- Skaistumu?
- To mīlētu labprāt, vien dievišķu un nemirstīgu.
- Zeltu?
- To ienīstu, kā Dievu nīstat jūs.
- Ko tad tu mīli, neparastais svešiniek?
- Es mīlu mākoņus - tos mākoņus, kas aizpeld! ... lūk, tur... lūk, tur... šos brīnišķīgos mākoņus!
/Šarls Bodlērs/

šis prozas gabals iezīmējot modernisma sākumu literatūrā ap 1870-tajiem gadiem. lai vai ko tas arī neiezimētu, man tas ļoti patīk. atceros patiesībā šo vēl no pamatskolas laikiem kaut kur dzirdētu. patiesībā jau šis prozas gabailiņš visai perfekti izsaka modernisma laikmeta cilvēka pasaules uztveri, un es gan laikam vēl joprojām esmu iesprūdusi modernisma laikmetā vairāk nekā savā postmodernisma laikmetā. un tā arī man labāk tīk. postmodernisms ir savā ziņā orģināla pasaules uztvere (protams, izņemot, ja runājam par tām idejām, ko vakardien aprakstīju, tās ir cilvēka jēdzienu degradējošas), bet tomēr tas postmodernisms man šķiet vairāk kā sabojāts modernisms, izkropļots. Bet varbūt tas ir tikai loģiski, jo pats 21. gadsimta cilvēks ir izkropļota 20. gadsimta cilvēka atspulgs.. kaut kā tā...

Peter Gabriel - Here Comes the Flood -> manuprāt, pati labākā Peter Gabriel progressive rock dziesma, ideāla.
vēl viena dziesma, kas skanot veido ap sevi veselu pasaulīti. es kolekcionēju tādas dziesmas. man mīļākais hobijs!

emocijas plūst pāri pārēm, mūzikas dzirkstošais šampanietis
es atkal ķeru sajūtu varavīksnes mūzikā!

I want to wake up in a city that doesn't sleep! New York, New York.... :)) johaidī, kur vēl dzirkstošāka dziesma! iedvesmo! es skatos uz savu milzīgo New York plakātu pie sienas un redzu sevi tajā. es dejoju uz Bruklinas tilta nakts vidū, tumsā, kuru izgaismo miljoniem gaismu, pilsētā, kas nekad neguļ, jo dzīve negaida, tā norisinās tur, tajā pašā mirklī. tur nav vietas nīkuļiem, kas nav mērķtiecīgi gana, lai būtu cienīgi tās skaistuma un burvības! es dejoju tur uz tā tilta pie dziesmas, kas dzirdēta miljoniem reižu, bet tas tikai vēl vairāk dara to dziesmu īpašu. es dejoju tur un skatos uz izgaismoto Manhetenu, Ņūdžersiju un tūlīt es došos uz Empire State Building pašu augšu! [now I don't want to wake up :D] !!! gribās no sirds izdejoties un sajust sevī pulsējam katru dzīvības puzles gabaliņu!
es nesāku dziedāt par skaļu?

'Patiesi apdāvināts cilvēks sabiedrībā bieži vien ir neveikls, kluss, neattapīgs. Bet, kad viņš paliek vientnē, viņam tūlīt izaug spārni pie pleciem.'

gluži mans gadījums aprakstīts, un tāpēc aforisma sākuma vārdi patiesi iepriecina, iedvesmo un arī nomierina :)

p.s. tie vārdi no kāda poļu rakstnieka - Henriha Senkeviča

p.s.s. Un vēl šis tas labs:
'Kāpēc gan cilvēki parasti vairās no vientulības? Tāpēc, ka tikai nedaudzi būdami vientnē ar sevīm bauda patīkamu sabiedrību.' /Dossi/
'Viss apbrīnas vērtais ir veikts vientnē, tas ir, nošķirtībā no sabiedrības.' /Rihters/
un šie visi vārdi ir patiesi neatkarīgi no gadimta, neatkarīgi vai klasicisma, racionālisma, modernisma, postmodernisma, vai vēl sazin kāda laika pasaules uztvere.
ak, un es zinātu tik daudz cilvēku, kas šim visam nepiekristu. bet.. tikai tāpēc, ka...

bet galu galā
'Vienatni jāmeklē lielās pilsētās.'/Lihtenebergs/