^^ - 23. Jūlijs 2007

vienbrīd es iedomājos, ka tā mums tāda spēle - sarkanais iet pa priekšu, izskatoties pēc viduslaiku bruņinieka ar karoga kātu plecā, un mēs sekojam, ejot rindiņā, katrs savā gaitā, katrs ar savu mūziku un apcerējumiem
viņš domā arī maršrutu un mēs neejam pa parastajiem ceļiem, bet caur pagalmiem, nojumēm un pār tiltiņiem
tad, tā sekojot un ik pa brīdim ieķiķinoties, nonācu pie vietas un noskaņas, kuru biju redzējusi un sajutusi jau iepriekš, bet ne šeit - apdrupusi, pusapmesta ķieģeļu siena ar arkveidīgām durvīm
drīz pēc tam mēs pazaudējām indejāni, bet izrādījās, ka viņš apstājies padrupināt krāsu
vēl drīz pēc tam pie kaut kādas nenoteiktas ēkas atradās ziemassvētku vecītis
košļenes, cigaretes, filmu smiekliņi un pārdevējas 'mednī' skaita krevetes
neredzēti iekšpagalmi ar neoficiāliem iemītniekiem un balti otrā stāva logi un balkoni, kas apsēsti ar bērziņu bandām
plaukšķināšana un kuģu taures siltumtrubās, plaukšķināšana un kuģu taures digeridū
mēs sagaidījām saules mākoņus, kas, lai cik banāli tas arī neizklausītos, izskatījās pēc rozēm. vairāk gan krāsu, nevis formas ziņā. viņš vēl uzpūta mazliet duuduuu un tad mēs viņu pavadījām uz mājām gan veiklas, gan ļoti neveiklas krievu valodas pavadījumā
un tad es stāstīju, cik dīvaini ir tas, kā tev rokās krīt situācijas, kuras veidojas no tavām pirms dienas domātajām domām. tā ne no kā, kā tādi mazītiņi, smieklīgi izaicinājumi - 'ak tu tiešām esi gatava tam, ko iedomājies?' es jautāju, kas par to atbildīgs, viņš teica, ka baltā kaza. iesākumā es pamāju un pasmējos, bet pēc tam pārdomāju
tad mēs savācām sagurušo un gājām mājup
sāka līt, tāds vēsi silts lietiņš, kurš vēlāk kļuva pavisam vēss un statoilā nestrādāja kafijas automāts
kāpjot augšā pa trepēm pieķēru sevi pie domas par to, ka varbūt es to visu nosapņoju.

bet varbuut arii taas nebija taas vielas, kas greiza visas sajuutas, droshvien veel kas cits ar - taads cilveekveidiigs