|
|
Tuesday, March 30th, 2004
|
6:13p
laikam būtu vērts šo to izstāstīt par roņa pazudušās dāvaniņas priekšvēsturi. stāstā ir tik daudz sakarību, ka te prasīties prasās saskatīt ko vairāk par nejaušību.
mani vecāki - līdzīgi helēnai demakovai - bija pārliecināti antikomunisti. man nebija ļauts lasīt nedz "veco hotābiču", nedz "kluso donu", vilis lācis slēpās grāmatplaukta otrajā rindā tāpat kā zālīša “mīlestības vārdā”, bet zentas ērgles puslegālais statuss bija sīvās cīņās panākts kompromiss, pa priekšu nosoloties izlasīt šo to no jaunsudrabiņa un skalbes. biju vēl jauns un zinātkārs padsmitgadnieks, kad ar visai cēlu nodomu - pavērt manai neremdināmajai lasītkārei mierlaiku inteliģences apvāršņus - tiku ievests kādu cienījamu ļaužu namā. mana māte nule kā bija pasākusi pozēt milzu ģīmetnei eļļā pie tīri ejoša to laiku gleznotāja un pamanījās man aizrunāt iespēju lāgu pa lāgiem apciemot portretista tēvu, pensionētu bibliotekāru ar kaislīga grāmatu krājēja slavu.
sava antonijas ielas dzīvokļa plašumus večuks bija noreducējis līdz izgulētai tahtai grāmatplauktiem pārbāztā zālē. te tika pieņemti arī viesi, lai vienotā unisonā atkāsētu rīklē sarautus putekļus un sacenstos izveicībā, minot kārtējās balansu zaudējušās grāmatu kaudzes tālāko nodomu vektorus. par spīti čābiskajai veselībai, kurlumam un krampjiem krustos večuks bija nežēlīgi jautrs ciniķis un interesants stāstnieks. viņš labprāt dalījās savās atmiņās un izmantoja ik mazāko izdevību, lai revidētu “jaunā cilvēka” priekšstatus par garīgumu, devīgi aptašķot ar kompromatiem jebkuru, kurš manā pasaules uzskatā gatavojās iekortelēties kā daudzmaz cienījams gara darbinieks. tādās reizēs viņš sarunā mēdza lietot vienu no saviem iemīļotākajiem lamu vārdiem, trīsulīgā balsī iesaucoties: “bet, jaunais cilvēk, tā taču ir tīrā beletristika!”
krietni vēlāk, lasot foulza “burvi”, atkal un atkal biju spiests atminēties par jau mūžībā aizgājušo bibliotekāru, jo līdzīgi noslēpumainajam profesoram arī viņš uzskatīja, ka daiļliteratūru mūsdienās vairs lasa tikai cilvēki bez iztēles. tb, tie, kuriem tās pietrūkst tādā mērā, lai spētu rast piedzīvojumus nevis grāmatās, bet reālajā dzīvē.
līdzību ar foulza burvi stiprināja arī večuka cieņpilnā attieksme pret zigmundu freidu. trīsdesmitajos gados viņš skaitījās viens no aktīvākajiem rīgas freidistu pulciņa līdzdibinātājiem un bija izdevis pat plānu brošūru ar pašrocīgiem atsevišķu freida darbu tulkojumiem latviešu valodā. viņš joprojām mēdza plātīties, ka abi ar sievu tolaik nemaz neesot bijuši salaulāti, jo brīvam cilvēkam nenākoties atskaitīties par savu gultas dzīvi ne baznīcai, ne valstij, bet tēmas izvērsuma labad mīlēja nodoties plašākām apcerēm par rindu citiem mierlaiku brīvajiem pāriem un to pretmetiem. tā, piemēram, visos smalkumos iztirzāt iespējamos seksuālo attiecību modeļus starp “prātvēderīgās beletristikas pundurīti” zentu mauriņu un “miesniekzellim līdzīgo fašistu” raudivi. vai gardi izķidāt elitārās laulību važās iekaltā eduarda virzas keisu, kurš esot nācis uz valtera un rapas grāmatnīcu, lai, pārliecinājies par savu grāmatu noietu, pie reizes apgramšķītu arī smukāko pārdevēju pēcpuses.
lieki sacīt, ka jauneklim pubertātes pilnziedā šitā lieta makten patika. arī lasāmvielas klāsts te bija labu labais, un mājup es parasti devos, aizņēmies pilnas paduses grāmatām.
tomēr jāsaka, kā ir...
bija te arī tādas, pēc kurām man pietrūka uzņēmības vaicāt. kaut vecā vīra uzbudinošo pastāstiņu iekurtās dziņas kairu liesmu mēlēm luncinājās ap manu puritānismā iesaldēto juteklību, es neredzēju cita veida, kā varētu tām ļauties, kā vienīgi sapārojot tās ar ļauno. (o!, cik tipiski! o!, puritānisms, aleluja, rulz!) vienā nebaltā dienā es ņēmu un apzagos, savā izvēlē nebūdams sliktāks par žanu ženē.
neķītrais satīrs (tu biji tuvu patiesībai, viņu piesaucot, aptieka! tev bija taisnība par pārnadža kāju, klukuci!) mani noķēra savu ganību izliktajos slazdos, ēsmai izvēloties stīvi akadēmisku ķeizarlaiku izdevumu melnos vākos par antīkās pasaules dzimumdarbības parašām un izplatītākajām netiklības formām. sīki par bordeļiem un cunnilingus, par pederastiju un vīriešu laulībām, par onānisma raisītu dzīves pagurumu un veselīga prieka brīžiem pirtīs, par lieliem dzimumlocekļiem, kas patricietim negods, bet vergam lepnums, etc. gabaliņš bez kauliem, tā sacīt. toties ar nežēlīgi daudz un gariem citātiem grieķu un latīņu valodās. tb, tomēr ar kauliem...
pārnācis mājās, jutos nelāgi kā mazais iļjičs par saplēsto vāzi un vainas apziņu mierinot, sev nosolījos grāmatu gan palasīties, tomēr masturbācijai par palīglīdzekli nemūžam neizmantot.
kā gadījies, kā ne, večuks toziem sametās pavisam vārgs un drīzi aizgāja pie dieviem, bet es savā mazdūšībā tā arī nebiju paguvis saņemties un aiznest grāmatu atpakaļ. noslēpu to labi dziļi grāmatplaukta pēdējās rindās un cerēju ar laiku par nedarbu aizmirst.
tomēr iztēlē sliktā karma rosījās ar vērienu. tā tēloja skapjaugšā aizmirstu ķirbi, kam rudens salna nepamanīti nākusi par skādi vai kātiņš par īsu nogriezts. tā lēnītēm sulojās, puva un tērcēm vien nesās lejup gar sienas malu, slepus miekšķēdama apakšējo plauktu sējumus un piebarodama šķērmas smakas apveltītu pelējuma sēni kādā nepieejamā vietā zem skapja.
turklāt izrādījās, ka ķirbis nav no pērnā gada un stāstam ir vēl arī visai gara un melna priekšvēsture.
tikai vēlāk uzzināju, ka pirmajos krievu okupācijas gados mans večuks esot no ierindas bibliotekāra katalogu nodaļā ticis iecelts par valsts bibliotēkas direktora vietas izpildītāju, un darba pienākumos viņam ietilpis arī kāds visai nepatīkams uzdevums. proti, izšķirot latviešu inteliģences mājas bibliotēkas pēc to īpašnieku piespiedu deportācijām, “derīgo” pārņemot valsts grāmatu krātuves fondos, bet “nederīgo” atstājot čekistu pārziņā iznīcināšanai. šis tomēr neesot bijis ar pliku roku ņemams un vairumu grāmatu pamanījies izglābt, fiktīvi gan it kā paņemot tās uz bibliotēku, bet faktiski aizstiepjot uz mājām, kur krāvis plauktos ar slepenām atzīmēm, lai vēlāk atcerētos, kura no kurienes nākusi. tos nedaudzos, kas no sibīrijas atgriezās, viņš esot vēlāk uzmeklējis un grāmatas atdevis, bet lielākais vairums slepenās krātuves, protams, iegūla plauktos, savus agrākos īpašniekus tā arī nesagaidījis...
tā nu šī zādzība, padarījusi mani par kolaboracionistu ar marodiera iezīmēm, lika teju vai kliegt pret debesīm, izprasoties iespēju pestīties, bet padoms kā nenāca, tā nenāca.
sūtīt kā anonīmu dāvinājumu nacionālajai bibliotēkai? misiņiem? vai akadēmiskajai? sviests... pietika tikai iedomāties par adījumos tērptajām bibliotekārītēm, kas nopietnos gados un pelēkām sejām pašaizliedzīgi pilda izvēlēto misiju par spīti niecīgajam atalgojumam un ārpasaules jēlībām, lai šāda ideja šķistu nedaudz piedauzīga. tad jau labāk sūtīt uz kultūras fondu antīko valodu frīkiem. iespējams, tie vismaz saprastu. iespējams, nepareizi. un valsts kontrolei, tādu lektūru uzejot, toč būtu iegansts piesieties elitārismam kā visai izvirtīgai štellītei par nodokļu maksātāju naudu.
un tad kā saukts uzradās ronis! jē, ronis ir īstais! jē, ronis atpestīs! ronis zinās kā tādu mantu likt lietā, kā laist atpakaļ tautās un apritē. o!, ronis, aleluja, rulz! veicīgi, veicīgi grāmatu aploksnē iekšā, prom uz norunāto vietu pie sarga, tad veicīgi, veicīgi prom no turienes, atpakaļ neskatoties.
kas zina, kas notika tālāk? kamdēļ ronis sūtījumu tā arī nesaņēma? kur tas ķirbis tagad pūst? un kādus secinājumus būs mums izdarīt? un ko vispābā gan mēs varam izdarīt...
(16 comments |comment on this)
|
6:24p
es ļoti atvainojos, ka visu to palagu ieliku iekšā bez >lj-cut<, bet izmēģinājos šā un tā, kamēr pārliecinājos, ka nesanāk tā, kā gribētos... vispār nesanāk, vai arī ar baismonīgiem fontiem... un vispābā es esmu pc-lohs.
(3 comments |comment on this)
|
|
|
|