|
|
Sunday, February 1st, 2004
|
1:14p
"nodzītus zirgus nošauj, ne tā?" (s.pollaks, 1969., ar dž.fondu galvenajā lomā; stāsts par četrdemit dienu ilga maratona dejotājiem, kuri cer uz $1500 balvu kā pēdējais mocības izturējušais pāris; štati; lielās depresijas laiks). pirmo reizi redzēta gadus desmit atpakaļ, tagad atstāja satriecoši citu iespaidu. laikam taču realitātes šovu un "talāk" iespaidā.
atšķirībā no realitātes šovu cīņām, te viss norisinās caur pirmo līmeni, tb caur tīri miesisko: dažu parauj nāvē infarkts, cits nojūdzas no miega trūkuma, un kāda ir nolēmusi iet tam visam cauri tikai tādēļ, ka ir sestajā mēnesī un nav ko ēst, toties maratona dejotājus te baro septiņas reizes dienā. simpātiskākie pāri ar laiku sev iegūst sponsorus un bezspēka atrubonā grīļojas pa deju placi ar uzraktu "brauna elektrisko ierīču remonta darbnīca" vai ko tamlīdzīgu uz muguras. sure, tas ir kā pirksts acī, ka runa jau nav par konkrēto šovu, bet sistēmu kā tādu, tomēr šoreiz tas nenostrādāja, un mans vairāk domāja tieši par šovu. tb, par to, cik rafinēta un neredzama tajos ir kļuvusi ekspluatācija, pārceldamās no fiziskā līmeņa "pāris čakru augstāk", tā sacīt...
kurš no daudzajiem franču gudriniekiem tas bija, kas apgalvoja, ka mūsdienās ekspluatācija vais netiekot realizēta tik daudz fabrikās pie konveijera lentas, kā caur brīvā laika pavadīšanas veidiem un patērēšanas paradumiem? dzīves sulas nosūkšana ir kļuvusi ne tikai nesāpīga, bet pat patīkama. un šādā kotekstā realitātes šovi - atšķirībā no lielās depresijas laika deju maratoniem - šķiet pamācam, ka būt ekspluatētam, nudien, ir tīrais fun un izklaide.
(1 comment |comment on this)
|
3:52p
izskatās, ka šodiena palēnām brauc nost no sliedēm, draudot iegāzties mazvērtības brikšņos, kas ir visai piemērota vieta, lai noslāpētu motoru, izslēgtu gaismas un nodotos visaptverošai nepiederības sajūtai.
(comment on this)
|
|
|
|