anamneze's Journal

cocaine cowboys
nu lūk.

esmu novilcis garumā to, ka man pret sevi ir jāizturas labāk. esmu ļāvis sev krist peļķēs, kuras varēja apiet, jau pārāk ilgi.
pats tizlākais šajā situācija, ir tas, ka es pats pusi no tām peļķēm esmu uztaisījis sev ļaujot to, jāpiemin, pārsvarā pie pilnas apziņas.
kāpēc mēs cilvēki tā izturamies tieši pret sevi? no kurienes šis atomreaktors, ko sauc par pašdestrukciju, atrod to jaudu turpināt strādāt pie pilniem apgriezieniem 24/7/365?
kāpēc nav tik daudz jaudas, ko ieguldīt esot pret sevi labāks?
slinkums vai patoloģija?
tad lūk, lai bilde taptu skaidrāka -
es šobrīd guļu dīvānā, trešo dienu lietojot kokaīnu, alkoholu, marihuānu un cigaretes, dzirdu kā mana sirds ir paātrināta, visas manas šūnas ir aktivētas un es pirms pacdsmit minūtēm esmu piebeidzis otro gramu trīs diennaktīs, atvadoties no šī rodeo ar divām pusizceptām līnijām.
mierinot sevi, ka tas man bija nepieciešams, lai šo gadu noslēgtu un varbūt piespiest sevi sajusties tik labi, lai iemānītu sevi atkal rakstīt.
šis nekļūs par ieradumu, bet ir ahujena labs veids kā iesākt gadu un savu ikdienas rakstīšanu.
es jau gadiem sevi zāģēju, lai iemācītos banālu disciplīnu un ētiku pret darbu, bet man vajag sevi burtiski katru reizi nolaist līdz kaut kādam pagrimumam.
es visu dzīvi esmu cīnijies, lai iegūtu to neatkarību un vienkārši izdzīvotu jaunību, ļaujot tai ritēt organiskā gaitā, nevis censtos baigi kontrolēt savu dzīvi. ir spēcīga aizdoma, ka tas nav vajadzīgs.
ko lai pasaka par aizritušo gadu?
īsumā par svarīgāko -
tā vietā, lai izbaudītu seksuālas baudas ar entajām, svešajām sievietēm, esmu nonācis organiski pie sajūtas, ka man tas sāk riebties
man vienkārši gribas pazust no tā laukuma un fokusēties uz sevi, paņemt sevi aiz rociņas un iet cauri tumšajiem koridoriem, lai arī, kas tur mūs sagaida.
tātad, esmu nolēmis izdzēsties no tindera, deaktivēt savu feisbuku un beigt satikties ar sievietēm ar kurām es neredzu nākotni.
es nerunāju par celibātu, es, protams, atļaušu sev nodarboties ar seksu, tikai ar pāris sievietēm, kuras var viegli aizmirst. nejau tāpēc, ka viņas nebūtu izskatīgas, bet tāpēc, ka tas ir viegli viņas aizmirst un ļaušos vienas nakts sakariem, ja tas būs interesantā situācijā un ar interesantu personāžu. kas tas ir piedzīvojums, nevis plāns uz kuru restorānu doties vakariņās.
ļauties dabiskām notikumu gaitām, jo tā maukošanās sāk stipri pieriebties, jo nedod vairs nekādas sajūtas.
tāpēc es gribu pamēģināt ko jaunu. kā izdosies? tad jau redzēs, bet es censos neiespringt, bet metodiski sekot tam līdzi kā laboratorijas darbam. pa punktiem.
kokaīns ir labs draugs šādās situācijās. draugs, kuru satiec reti, bet vienmēr ir premium.