|
Sep. 23rd, 2004|05:45 am |
N-to reizi pamodos no sāpēm un šoreiz, laikam, vairs nespēšu aizmigt. Šis jau sāk līdzināties nevis manam, bet gan mana žokļa blogam, bet tur nu neko nevar padarīt.
Lielu diskomfortu rada visi mutē esošie diegi, nevaru sagaidīt trešdienu, kad to visu ņems laukā, bet tad atkal graizīs otru pusi, tāpēc nekādas īpašas izmaiņas nav sagaidāmas.
Lai cik neraksturīgi tas būtu man, cenšos sevi noskaņot pēc iespējas pozitīvāk, lai gan daļu šī pozitīvisma nomāc sāpes un domas par gaidāmajām operācijām, breketēm un tālāko izmeklēšanu sakarā ar degunu. Bet es zinu, ka labāk ir pamocīties divus gadus, nekā mocīties visu atlikušo mūžu - nespēt normāli parunāt, normāli paēst nemaz nerunājot par elpošanu un visai nepatīkamo vizuālo defektu.
Vispār esmu ļoti pārsteigta par atbalstu, ko man sniedz vairums manu tuvo un mīļo cilvēku un arī par to, ko man sniedz pat teju vai nepazīstami cilvēki. Zinu, ka lielāka daļa no viņiem šo nelasa, bet nu tiem, kas tomēr lasa - paldies. |
|