| Es tam esmu par vecu |
May. 29th, 2009|11:26 pm |
Atceros, kā divus gadus atpakaļ māsīca sēdēja uz mana noplukušā dīvāna un stāstīja man par to, ka viena no lietām, kas viņu visvairāk nomāc un biedē saistībā ar neseno šķiršanos no drauga, ir tā, ka viņai atkal kādam viss par sevi būs jāstāsta. Toreiz es viņu nesapratu - likās kaut kā muļķīgi, ka kādu var biedēt viena no burvīgākajām attiecību fāzēm.
Divus gadus vēlāk es viņu saprotu labāk, kā jebkad, jo vien doma par to, ka man tagad nāktos ar kādu iepazīties, gaidīt trīs nožēlojamas dienas, kad viņš man piezvanīs, vēl ilgāk, lai es viņam varētu piezvanīt vai uzrakstīt īsziņu, neuztraucioties par to, vai tas viņam neliksies uzmācīgi, un pēc tam vairākus mēnešus, kamēr viņš sapratīs, ka tiešām grib būt ar mani kopā, mani nomāc, nemaz nerunājot par to, ka man nāktos atkal visu par sevi stāstīt, gaidīt piemēroto brīdi, lai iepazīstinātu sākumā ar saviem draugiem, vēlāk ar ģimeni, gaidīt brīdi, lai varētu nekautrējoties viņa priekšā nostādies pilnīgi kaila un brīdi, kad viņa māte mani pieņemtu un atzītu par labi esam. |
|