| oi, nu aiziet, lai iet viens pavasara gaudulīgais gabals |
May. 20th, 2007|02:25 pm |
Visa ballēšanās, dēkas un romāneļi nestāv ne tuvu tai sajūtai, kad esmu kopā ar savu ģimeni, jo neskaitāmi Desperados, uz mani vērstie skatieni un pārpārām banālie un salkanie komplimenti tomēr nespēj aizpildīt to tukšumu un padzīt to stulbo nedrošības un es neesmu pietiekoši laba sajūtu.
Tas viss ir kā tāda narkotika, tāds īslaicīgs kaifs ar pamatīgām paģirām, bet tikai tad, kad es rāpoju pa dārzu kopā ar savu mazo brāli, kurpēm pilnām smilšu no kūku cepšanas smilškastē, un izskatos pēc pilnīgas muļķes, es jūtos patiesi laimīga. Un tā sajūta ir tik piesātināta tik tāda, neaprakstāma un (jā, es varbūt izklausos salkana) skaista, jo tajā brīdī ir mazsvarīgi tas kā es izskatos vai neizskatos, mani mīl nevis tāpēc, ka esmu garkājaina blondīne ar šķelmīgu skatienu, bet gan tāpēc, ka es vienkārši esmu māsa, meita, draudzene. |
|