|
Nov. 5th, 2006|12:58 pm |
Vakar, sēžot pie Pulkiveža bufetes, izjutu neaprakstāmu baudu, malkojot aukstu Coronu un izliekamies neredzam, kā mani vēro vesels bariņš turp atrodošos vīrišķu. Lielu daļu vakara gan pavadīju vērojot stabu bufetes vidū, jo manu smaidīgo un pašapmierināto pāris sekunžu garo skatienu viens vīriešcilvēks jau pamanījās pārprast, uztverdams to kā uzaicinājumu man pievienoties, tāpēc sapratu, ja vēl tā smaidīgi skatīšos apkārt - būs ziepes. Domāju, ka blakus sēdošais vienna būs kā stop zīme, bet tiklīdz viņš sāka pastiprinātāku uzmanību pievērst blakusēdošo jaunkundžu īsajiem svārciņiem, tā smaidīgie acu pāri iepretim man saprata, ka nekāds uzšāvējs viņš man nav. |
|