| ne pašam - ne sašam |
Sep. 3rd, 2006|12:37 pm |
Kopš misteram-blisteram trīsdesmitgadniekam paziņoju, ka vairs tik liela muļķe nebūšu, lai vairs kādreiz brauktu pie viņa ciemos (lai gan galīgi šādu iespēju tomēr neizslēdu - muļķe!) , šis sarosījies ne pa jokam. Katru dienu vislatvijas portālā aplūr manu profīlī, komentē bildes un raksta it kā kažuālas vēstules, tēlojot baigo umņiku un viltīgi mēģinot, es pat nezinu, man (ļoti atvainojos) iedirst dvēselē. Tas ir "ne pašam - ne sašam" sindroms vai vienkārši vecuma krīze?
Labi, nu man jau arī mēdz kremt tas, ka kāds mani šitā ņem un pēkšņi negrib, bet nu ellē ratā, viņam taču nav vairs septiņpadsmit, nav vairs arī divdesmit trīs, ka var atļauties šitādus pigorus strādāt. Tiklīdz pašam ir ar mani kaut kāda nebūt iespēja, tā uzreiz varbūt kādreiz sazvanīsimies, mazā, bet, kā es aizeju prom ar augsti paceltu galvu un sūtu viņu ratā, tā vajag mani gandrīz kā ēst un gulēt.
Ei nu tu saproti. Jā, bet laikam nevajag ar nemaz saprast - labāk braukšu pastaigāties un ieēst kādu saldējumu vai desmaizi. |
|