| mana dzīve kā Latvijas valsts ceļi |
Aug. 24th, 2006|09:56 am |
Mana dzīve kā Latvijas valsts ceļi. Ielāps uz ielāpa un bedre pēc bedres. Un tās visas bedres jau pašas raktas vien ir, ar tādu īpašu rūpību, kam smalki caurvijas mazohisms un žēlumam pret sevi.
To, ka atkal esmu iekāpusi vienā no šīm bedrēm, varu pateikt, jo tādos brīžos man parādās tādas savādas ilgas pēc MV, tāda muļķīga sajūta, ka man trūkst tieši viņa un neviena cita. Nē, protams, ka tās nav ilgas, jo diez vai es pie viņa tagad skrietu vai pat ņemtu pretī, ja skrietu viņš pats, drīzāk tā ir tāda kā nostaļģija pēc aizgājušā un bijušā, kas neatstājas un neliek mieru šādos pelēkos un drēgnos darbadienu rītos. |
|