| esmu pārāk skaista, lai mirtu (uz gājēju pārejas) |
Jun. 8th, 2006|10:52 am |
Tā kā man vismaz divas reizes dienā (uz darbu, uz pusdienām, no pusdienām, no darba) nākas šķērsot Kārļa Ulmaņa gatvi, droši varu teikt, ka vismaz divreiz dienā es esmu ļoti, pat pārāk tuvu nāvei. Es, protams, atrodoties mašīnā arī čortojos par tiem debīlajiem gājējiem, bet vai tiešām pirms gājēju pārejas, labi redzot, ka uz tās ar vienu vai pat abām kājām atrodas cilvēks, ir jāuzņem ātrums? Un vēl tas stulbais reflekss sastingt, kad redzi, ka tev tāds pimpītis traucas tieši virsū. Bāc.
Ziniet, ja no manis kādas pāris dienas nav nekādas ziņas diez vai es esmu apprecējusies un aizbraukusi dzīvot uz Āfriku, visticamāk mani uz gājēju pārejas notriecis kāds čornij bumer vai, kā pēdejā laikā esmu novērojusi, kāds kretīns aiz Chrisler stūres. |
|